Mans tētis Drukāt

‘’Dēls, tu redzēsi pasauli, tāpēc mācies angļu valodu. Šī padomju sistēma ilgi vairs nepastāvēs,” tā mans tēvs man sacīja, kad biju pusaudzis. Tas bija apmēram 20 gadus pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, bet tagad jau svinam 20. Latvijas neatkarības jubileju. Tēvs pats Latvijas neatkarību nepieredzēja, bet redzējums piepildījās.

Otra epizode arī no pusaudža gadiem, kad kā piektais ritenis visur tinos līdzi jauniešiem. Vēlējos braukt līdzi uz Jāņu nometni. Toreiz brauca ar kravas auto. Tēvs teica: „Dēls, man šķiet, ka šoreiz tev nevajadzētu braukt.” Atceros, ka tik dusmīgs nekad nebiju bijis, ka pat aizcirtu tēta istabas durvis. Kravas auto toreiz apgāzās un daži pat guva traumas. Nezinu kā būtu bijis ar mani kā pusaudzi tai kravas kastē starp lielajiem. Toreiz gāju un atvainojos tēvam, ka biju tā dusmojies.

Trešā epizode neilgi pirms tēta pārcelšanās Mūžībā. Toreiz biju atbraucis no Grobiņas apciemot viņu Ventspils slimnīcā. Stāvējām palātā pie loga, skatījāmies uz priedēm un debesīm, klusējām un tad tētis jautāja: „Dēls, ko es vēl varētu darīt tavā labā?” Es atbildēju, ka man pietrūks viņa padoma un būtu labi, ja viņš no Turienes varētu man dot kādus norādījumus kā dzīvot. Uz to gan viņš atbildēja, ka diez vai tas būs tā iespējams.

Jā, tēt, paldies par taviem redzējumiem, vērtējumiem un klusajiem padomiem!

 

Žaņa Ludvika dēls Almers Ludviks.

2011. gada 26. augustā

 

Pēdējās izmaiņas: Sestdiena, 22 oktobris 2011 16:31