Lielais opaps Drukāt

Joprojām nezinu, kādēļ tā, bet manā un mūsu māsīcu un brālēnu ģimenēs visi viņu sauca par Lielo opapu. Lai gan otrie opapi mums visiem bija garāki par viņu. Tagad, atceroties mūsu opapu, mācītāju Žani Ludviku, ir vairākas lietas, kurām, viņu raksturojot, jau apzināti, droši un pārliecinoši varu likt priekšā vārdu „liels.”

Lieli sapņi.

Bija lietas, par kurām opapa dzīves laikā varēja tikai sapņot. Tad nu viņš arī to darīja. Klausijās radio „Amerikas Balss”, sekoja līdzi, kā viņš šad un tad jokodamies mēdza pieminēt, viņa vienaudža ASV prezidenta Ronalda Reigana darbībai. Mūsu mājās bieži vien noskatījās pēcpusdienas ziņas televīzijā. Pirms vēl atmodas gadiem, barikādēm un jebkādām nojausmām par iespējamo valsts neatkarības atjaunošanu, viņš vienu no saviem sapņiem jau uzdevuma formā nodeva savam dēlam Almeram – jāatgūst Āgenskalna baznīca. Un Āgenskalna baznīca bija pirmā atsavinātā baznīca visā bijušajā Padomju Savienībā, kura tika atgriezta draudzei. Starp citu, kā nozīmīga daļa no šī procesa bija tieši vēstule Ronaldam Reiganam, arī šī gada simtgadniekam, ar kuru domās, es ticu, viņš bija pārmijis ne vienu vien vārdu.

Lielā opapa lielie sapņi palīdzēja lieliem augt arī mums, viņa tuvajiem. Man viņš bieži vien teica, ka es varētu kļūt par otro sievieti pasaulē, kas devusies kosmosā. Kad to izdarīja Svetlana Savickaja, jutos pat nedaudz vīlusies. Opapa sapnis par aiziešanu pensijā, maza namiņa iegādāšanos Jūrmalā, kur es varētu dzīvot kopā ar viņu, studējot Medicīnas akadēmijā un ārstējot viņa kaites, arī nepiepildījās. Taču šīs sarunas man lika sapņot lielus sapņus, kā arī joprojām iedrošina tajās reizēs, kad gribas domāt – es nespēju, man nesanāks.

Liels miers.

Man jāsteidzas, man nav laika – šos vārdus neatceros dzirdējusi no opapa. Nekad neredzēju viņu skrienot vai desmit darbus vienlaicīgi mēģinot padarīt. Ieejot viņu dzīvoklī, bija miers. Tur nāca cilvēki – baznīcas atslēgas paņemt, aprunāties, Dievu pielūgt, dažkārt arī dziesmas izmēģināt, paņemt adatu un diegu vai validolu, reižu pa reizei pat veselu nedēļu viesojās kāda mācītāja ģimene. Bet mēs – opapa un omammas bērnu ģimenes ik svētdienu sēdāmies pie kopīga pusdienu galda. Un tajā visā nemanīja ne steigu, ne stresu, bet gan mieru un kalpošanas prieku.

Viena no manām bērnības miera izjūtām ir sēdēt uz atpūtas krēsla atzveltnes, kurā sēž opaps, apkārt mani brāļi un kādreiz arī kāds no brālēniem vai māsīcām. Viņš stāsta pasaku par gāganu kariem, un ik pa laikam katrs no mums rindas kārtībā dabū tējkaroti ar jēlu olu, kas sakulta ar medu un uzsildīta krāsns siltummūrītī.

Liela dievbijība un cieņa.

Biju vēl pārāk jauna, lai teoloģiskās sarunās iepazītu opapa dievbijību un cieņu pret Dievu un Viņa Vārdu. Tomēr biju jau pietiekami liela, lai saredzētu to viņa ikdienā un attieksmē pret kalpošanu.

Kad pēc svētdienas pusdienām opaps devās gatavoties vakara dievkalpojumam, viņš atļāva man pārrakstīt dziesmu sarakstu kopdziesmu pavadītājam. Pat šai, it kā tik mazsvarīgajai lietai, bija rūpīgi ar papīra nazi nogriezta zīdpapīra lapiņa. Tā nedrīkstēja būt šķība, pasvītrojumi tika veikti ar lineālu, bet ciparos nedrīkstēja būt neviena svītrojuma. Atceros arī dzirdējusi, ka pēc mācītāja Ludvika ienākšanas dievkalpojuma zālē var noregulēt pulksteni. Savukārt, ja kādreiz biju pie omammas un opapa pēc veļas dienām, kad notika gludināšana, baltos kabatlakatiņus, kurus ņēma līdzi uz dievkalpojumiem, man neuzticēja – jo tiem vajadzēja būt bez nevienas krunkas.

Tagad zinu, ka šīs ārējās cieņas izpausmes bija sakņotas lielā sirds cieņā un dievbijībā, un joprojām ir kā atgādinājums man, ka kalpošana – tā nav kaut kā šad un tad došana no tā, kas pāri palicis, bet pat vismazākā, arī neredzamā lieta liecina par manu attieksmi, sirds stāvokli un mīlestību uz Dievu.

Sveicot savu pirmo draudzi 150. gadu jubilejā, vēlos vēlēt to, ko droši vien tajā vēlētos saskatīt arī Lielais opaps, tās ilggadīgais mācītājs. Sapņus, kas ir daudz lielāki nekā mūsu ikdienas realitātes noliktās robežas, jo „Viņš, kas darbojas mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.” Mieru, kas ir daudz lielāks nekā tas, ko varam nodrošināt vai sasniegt paši, „Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu, un pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzu.” Mīlestību uz Dievu un citam uz citu, kas izpaužas ikdienas kalpošanā, cieņā un dievbijībā, jo „no tā visi pazīs, kas esat Jēzus mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”

Lielā opapa viena no mīļākajām kora dziesmām bija „Liels brīnums” – viņš nekad nepārstāja izzināt un brīnīties par pasauli sev apkārt, un vienmēr bija aizkustināts, domājot par lielāko no brīnumiem, ka viņu mīl Dieva sirds. Zinu, ka opapa dzīvē bijušas arī lielas ciešanas, lieli zaudējumi un arī lielas vilšanās. Bet tomēr tā visa bija liels brīnums – kā viss, kas no Dieva dots.

 

Estere Roze

C:\Users\Rudolfs\Desktop\live.html

Pēdējās izmaiņas: Sestdiena, 12 oktobris 2013 21:45