Liecība PDF Drukāt E-pasts
Autors Pēteris Tervits   

Savu vārdu – Pēteris – esmu saņēmis kā īpašu svētību un droši vien vēlējumu kaut mazliet līdzināties tā laika Latvijas baptistu bīskapam Pēterim Eglem (1903–1993). Kā vēlāk izrādījās, arī mans uzvārds ir tāds pats kā bīskapam, nākamajam aiz Egles, tas ir, manam tētim Jānim Tervitam (1936–2002).

BILDĒ: Mana tēta Jāņa Tervita ordinēšanas par mācītāju dienā 1970. gada 20. augustā arī man tiek  bīskapa Pētera Egles svētība.

Esmu piedzimis Liepājā, ģimenē, kurā mani sagaidīja tētis, mamma Lidija, brālis Arturs un māsa Ilze.

Trīs gadu vecumā Liepāja bija jāatstāj, jo tētis tika aicināts strādāt Jēkabpils baptistu draudzē. Kā mazam zēnam man bija interesanti, ka ļaudis runā savādāk, nekā biju pieradis, piemēram, „un” vietā sakot „i”. „Voskūtī zoubucini” dažkārt palika dubļaini, tomēr jau kopš Jēkabpils laikiem sapratu, cik lieliski ir dzīvot baznīcas dzīvoklī, jo pagalms ir tik liels, ka var gan futbolu, gan kariņu izspēlēties. Kā nu bez kariņa, ja Jēkabpilī mūsu draugu Beļsku mājās pirmo reizi skatījāmies TV un galvenā filma bija „Klosiņš”. Jaukākais, ka bija vienkārši izstāstīt, kur dzīvoju, – atrod Ļeņinu (pieminekli) un tas parādīs. Tā nu tur bija – Ļeņina roka norādīja uz baptistu baznīcu.

Pirmā skolas diena atkal bija Liepājā, jo tētis tad jau strādāja Liepājas baptistu Ciānas draudzē. Trīs gadi pagāja Liepājas 1. vidusskolā, mūzikas skolā un basketbola treniņos.

Tad uz Rīgu vai, pareizāk sakot, uz Mārupi. Dzīvojām Mārupē, mācījos Mārupes vidusskolā, bet ceļš no mājām uz skolu un atpakaļ „vijās” caur Rīgu. Tas tāpēc, ka iela, kurā dzīvojām, bija Rīgas un Mārupes robeža, un, kā jau tas pieklājas – galvaspilsētas pusē bija ietve.

Mārupē sāku trenēties handbolā pie trenera Kārļa Dzeņa. Neskaitot manus ģimenes locekļus, šis vīrs ir tas, kurš atstājis lielāko iespaidu uz manām turpmākajām dzīves gaitām. Viens treniņš dienā bija pazaudēta diena. Visbiežāk tie bija divi treniņi divās vecuma grupās. Vēlāk rajona izlasē. Vidusskolas gados viens treniņš Mārupē, dažkārt pa vidu rajona izlases treniņš Olainē un vakarā – LVU komandā. No pēdējā treniņa mājās braucām īsi pirms pusnakts.

Brīnumainā kārtā pietika laika arī kora dziedāšanai dažādos koros, tomēr vislabāk man patika dziedāt Āgenskalna baptistus draudzes korī. Varētu būt, ka lielākajai daļai draudzes locekļu likās apgrūtinoši iet svētdienā uz dievkalpojumu piecos pēcpusdienā, jo āgenskalniešiem nebija savas baznīcas. Man tas deva iespēju lieliski apvienot trenēšanos un dalību dažādos turnīros ar būšanu dievkalpojumā. Visbiežāk turnīru pēdējā dienā, tas ir, svētdienā, spēles beidzās ap pusdienas laiku un piecos es biju savā vietā baznīcā.

BILDĒ: Mana kristību diena 1986. gada 19. janvārī. Sigitu Hiršu, Andi Bīriņu un mani kristīja mans tētis māc. Jānis Tervits un atkal mums blakām bīskaps emer. Pēteris Egle.

Pēc skolas vienu gadu strādāju par treneri, tad dienests armijā. Tas, iespējams, ir laiks, kad visregulārāk lūdzu Dievu savā mūžā. Armijā jau viss notiek pēc saraksta. Biju prom no mājām, sākotnēji pavisam svešos apstākļos, bet kopā ar Dievu.

Tiešām lieliski, ka Āgenskalna draudzes dievkalpojumi bija pēcpusdienā. Kādā jaukā svētdienā, klīstot pa Vērmaņdārzu un gaidot, kad pienāks laiks iet uz dievkalpojumu, ieraudzīju meiteni Uļjanu, ar kuru kopā nu jau esam vairāk kā divdesmit gadu. Tajā svētdienā gan nebiju savā vietā baznīcā...

Augusta pučs nespēja izjaukt mūsu ieplānotās kāzas, un pēc nepilna gada piedzima mūsu pirmā meita Kristīne. Strādāju poligrāfijas biznesā un tāpēc daudzkārt devos uz Somiju ar kuģi. Kad tika ziņots, ka pie Somijas krastiem nogrimis kuģis Estonia, mani radiņi bija ļoti satraukušies, jo zināja, ka tajā vakarā dodos ar kuģi no Helsinkiem uz Tallinu. Tas kuģis, uz kura atrados, ienāca Tallinas ostā tad, kad Estonia gāja ārā. Iespējams, biju viens no pēdējiem, kas redzēja Estonia, jo tajā vēsajā vakarā stāvēju uz klāja un nodomāju, ka cilvēki uz tā otra kuģa droši vien ir laimīgi. Cik atšķirīgi ir mūsu plāni no tā, ko Dievs liek piedzīvot!

Astoņpadsmit gadus esmu strādājis par treneri. Veiksmes un neveiksmes, kā jau visiem sportā. Tomēr labākais kā trenerim – audzēkņi pārspējuši mani dažādās jomās.

Kad pieteicās mūsu otrā meita Anna Helma, sapratām, ka mazais dzīvoklītis nebūs piemērots lielākai ģimenei. Pagājušā gadsimta pēdējos gados vienistabas dzīvokli Pierīgā varēja samainīt pret trīsistabu dzīvokli Liepājā, un tā trešo reizi sāku dzīvot Liepājā. Biju domājis, ka visi funkcionāri neko nesaprot no sporta un, kad nokļuvu Liepājas Domes Sporta pārvaldes priekšnieka krēslā, biju apņēmības pilns visu darīt sportistu labā. Trīs gadu laikā bija jāsaprot, ka pilsētas pārvaldē nav tik vienkārši kā sportā – kurš labāk spēlē, tas uzvar. Izrādās, ka jāpārzina ne tikai savs spēles laukums, bet arī citu spēles laukums. Šajā laika posmā jaukākais notikums – dēla Armanda piedzimšana.

2005. gada Baptistu dziesmu svētki bija kāds īpašs punkts attiecībās ar Dievu. Dievs ļāva būt līdzdalīgam notikumā, kurš, domāju, bija nozīmīgs ne tikai man. Man nācās piedzīvot to, cik liela ir atšķirība darīt darbu bez Dieva svētības un darīt to tad, kad Dievs „svētī roku darbu”. Tomēr, svētkiem beidzoties, pēc lieliska piepildījuma brīža bija jāpiedzīvo liela tukšuma sajūta. Iespējams tāpēc, ka Dievam nebija nepieciešams mani apveltīt ar spēku, jo nebiju gatavs to pielietot. Pat līdzdalība pasaules čempionāta hokejā norisēs Rīgā nespēja tukšumu piepildīt.

Kā izaicinājums, bet vairāk kā aicinājums nāca bīskapa Pētera Sproģa izteiktais piedāvājums mācīties Baltijas Pastorālajā institūtā. Atsaucoties tam, biju gatavs atsaukties arī citiem Dieva aicinājumiem. Pēc dažām stundām mani uzrunāja pārstāvji no Priekules draudzes. Tā ir pilsētiņa pie Latvijas robežas Leišmalē ar darbīgu un pilsētas apmēriem lielu draudzi. Vienmēr jokoju – ja Rīgā procentuāli būtu tikpat liela draudze, tad tajā būtu jābūt 30 000 draudzes locekļu. Tomēr pat ticības māsas un brāļi teica: „Kāpēc tev tur jāiet? Tu taču esi traks, iedams uz tik mazu pilsētiņu!” Bet šī bija tā reize, kur sapratu: šis nav piedāvājums, šis ir aicinājums. Var atteikties no labiem darba piedāvājumiem, bet nevar atteikties no aicinājuma. Dieva aicinājuma.

Dieva aicinājumu un vadību visbiežāk esmu mācījies saklausīt caur cilvēku teikto. Arī aicinājumu turpināt kalpošanu Ventspils draudzē uzņēmu kā Dieva gribu. Jau divus gadus esam šeit – Ventspils baptistu draudzē. Vienmēr esmu bijis cilvēks, kuram patīk lielas lietas – lieli pasākumi, lieli koncerti, lieli kuģi, lielas baznīcas. Šķiet, tas viss ir Ventspilī! Jau pirmajā gadā atkal Baptistu dziesmu svētki, šeit ir viena no lielākajām baptistu draudzēm Latvijā un lielākā baptistu baznīca Latvijā, tad vēl iedvesmojošie skati, stāvot uz mola un vērojot, kā ostā ienāk simttūkstoštonnīgs kuģis. Kad, vētrai sākoties, drošībā iepeld mazais zvejnieku kuģītis, kurš tikko tā šūpojies jūras viļņos, ka ik pa laikam pazudis skatam, bet mola aizsegā mierīgi slīd pa Ventu, tad zinu un piedzīvoju, ka kopā ar ģimeni esam šeit, jo vēlamies būt bāka tam vienam vai diviem „jūrniekiem uz mazā kuģīša”, kuriem varam būt noderīgi kā mazs ceļa rādītājs uz Lielo Ostu viņu lielajā dzīves jūrā.

 

Pēteris Tervits

Pēdējās izmaiņas: Piektdiena, 06 aprīlis 2012 13:57
 

Nākošā tiešraide

svētdien plkst. 11:00

Tuvākie pasākumi

Sv Mai 26 @11:00 - 12:30
Dievkalpojums
Sv Mai 26 @18:45 -
Basketbols
Pir Mai 27 @10:00 - 11:00
Rīta lūgšana
Ot Mai 28 @18:30 -
Jauniešu vakari "SEKO"
Tr Mai 29 @14:00 -
mācītāja P.Tervita pieņemšanas laiks
Tr Mai 29 @17:00 -
Sieviešu Bībeles studijas
Cet Mai 30 @19:00 -
Kora mēģinājums
Sv Jūn 02 @11:00 - 12:30
Dievkalpojums

mūs atrast

Platā iela 13, Ventspils, Latvija, LV-3601

Kancelejas darba laiki

O. 10.00-13.00, T. 10.00-18.00 P.9.00-17.00

Mācītāja pieņemšanas laiks

T. 14.00 - 18.00

Iespēja ziedot

Tev ir iespēja piedalīties draudzes darbā, ziedojot tam savus finansu līdzekļus.

lasi vairāk