Intervija ar Dainu Cinkmani

„Paldies Dievs, ka tu esi solījis, ka Tu būsi pie manis katru manu mūža dienu līdz pasaules galam.”Vārdi, kuri vairakkārt dzirdēti, tomēr vienā mirklī pārmainīja dzīvi. Dievs ir līdzās un uzklausa katru Viņam izteikto sapni. Īstajā laikā Dievs ir dāvājis vairāku sapņu piepildījumu Dainai Cinkmanei.

¾ Novembrī svinam Latvijas neatkarības proklamēšanas diena. Ar kādām sajūtām tu šos svētkus sagaidi un svini?

¾ Latvijas mīlestība man tika ielikta jau agrā bērnībā. Man bija patriotiskā audzināšana, un manī mīt mīlestība pret Latviju. Esmu aizdomājusies par to, ka mūsu dzimtā visiem bērniem ir latviski vārdi: Daina, mans brālis Austris, Agris, Laima, Māris. Domāju, ka tas ir neapzināti, bet šie vārdi ir vienkarši, gaiši un, tomēr ar nozīmi pildīti. Tie, no tās Latvijas laikiem nākušie, glabāja šo mīlestību un nesa cauri visādām zemēm un visādām briesmām, nesa mīlestību atpakaļ saviem bērniem. Šos svētkus uzskatu par ļoti svarīgiem. Es strādāju ar maziem bērniem, un uzskatu, ka jau no pavisam agra vecuma bērniem ir jāliek šie akcenti - Latvijas krāsa, Latvijas mūzika, nedaudz vārdu, piepildīti ar izjūtām. Arī Bēbīšu skolā un bērnu dārzā mums vienmēr ir bijušas sveces, ziedi, karoga krāsas. Mēs savā ģimenē atzīmējam šo dienu. Vienmēr logā aizdedzam sveci mūsu tēvijas aizstāvju piemiņai. Mūsmājās ir veidota kūka svētku krāsās.

¾ Tu neesi dzimusi Latvijā. Pastāsti, lūdzu, par to laiku, kad jūsu ģimene bija izsūtījumā.

¾ Es neko neatceros. Zinu tikai to, ko man stāstījuši vecāki, vecvecāki un, ko esmu redzējusi fotogrāfijās. Manas mammītes ģimene dzīvoja Piltenē. Viņi bija zemnieki. Un inteliģences pārstāvji. Opītis strādāja svētdienas skolā, bija viens no dziedātajiem. Viņu rocība nebija liela, jo bija pieci bērni, kurus jāapgādā. Kalpu nebija, tikai vasarā reizēm nāca darbinieki siena laikā sienu savākt. Tomēr viņus iekļāva to skaitā, kurus jāizsūta. Tā arī notika. Lai gan bija sagatavots ceļš, kā viņi varētu glābties, mans opītis, Jānis Dravnieks bija teicis tādus vārdus: „Tas nevar būt. Tā nebūs, ka cilvēks cilvēkam kaut ko tādu nodarīs!” Un tomēr viņi tika izsūtīti. Tika savākti vairāki ģimenes locekļi, kuriem bija viens uzvārds no vairākām Latvijas vietam. Mana mammīte tai laikā mācījās Rīgā, arī viņu atrada un kopā ar pārējiem izsūtīja. Palika tikai tie, kuri precoties bija mainījuši uzvārdu un dzīves vietu. Izsūtījumā latviešu bija daudz, un mana mammīte Velta tur satika manu papiņu Arnoldu. Viņi sarakstījās, kāzu nebija, jo tas jau nebija tur iespējams. Tā es piedzimu Sibīrijā.

¾ Kad atgriezāties Latvijā, devāties uz Pilteni?

¾ Tad, kad atgriezāmies, man bija pusotrs gads. Savās mājās atgriezties mums, tāpat kā pārējiem, neļāva. Dzīvojām Jaunciemā. Pēc vecāku stāstiem zinu, ka tas bija ārkārtīgi grūts laiks. Protams, palīdzēja brāļi, māsas, savējie. Bet tā īsti nebija kur dzīvot, jo neviens nevēlējās pie sevis pieņemt, visi no šādiem cilvēkiem baidījās. Pirmie gadi pagāja ļoti lielā trūkumā. Piedzima brālis. Es atceros to, ka man visu laiku gribējās ēst. Vakariņās bija tikai makaroni, bērniem varbūt bija vēl kādas piedevas. Mamma raudāja, jo mēs bērni prasījām ēst, bet viņai nebija ko dot. Opīša lūgšana – kaut mēs atgrieztos Latvijā, tika uzklausīta, tomēr drīz pēc tam viņš nomira. Omīte dzīvoja kopā ar mums. Mēs, pieci cilvēki, dzīvojām mazā istabiņā. No tā laika jau kādus brīžus es atceros. Ir spilgtas atmiņas no maniem pirmajiem ziemassvētkiem Latvijā. Atceros aizvilktus aizkarus, jo no ārpuses nedrīkstēja redzēt, ka istabā ir eglīte. Tā bija maza, maza eglīte uz galda. Apciemot savējos bija atbraukuši radi. Tā kā biju nobijusies no tik daudz svešiem cilvēkiem, es palīdu zem galda. Pēkšņi paceļas galdauta mala, un mana tante dod man apelsīnus. Atceros to krāsu un smaržu. Es domāju, ka es atceros tieši to pārdzīvojuma mirkli, to neparasto, skaisto, pirmo reizi redzamo. Pamazām, ar laiku dzīve sāka stabilizēties. Apkārtējie saprata, ka patiesībā esam pavisam vienkārši cilvēki, no mums nav ko baidīties. Tā kā tēvs strādāja celtniecībā, Rīgā mums piešķīra dzīvokli. Tai laikā man bija desmit gadu brālim – seši. Tad arī kļuvām rīdzinieki. Turpinājām apmeklēt Mateja baptistu draudzi, uz kuru braucām jau tad, kad dzīvojām Jaunciemā.

¾ Kā dzīve ritēja Rīgā?

¾ Mēs bērni apmeklējām skolu, vecākiem bija darbs. Es neatceros, ka man tiktu pateikts: „Tu nedrīksti būt oktobrēns!” Tāpat: „Tu nedrīksti būt pionieris!” Tomēr gan man, gan manam brālim tas likās kaut kas neiespējams. No apkārtējiem es neizjutu nosodījumu vai izstumšanu. Tai laikā skolotājiem bērni bija jāiesaista oktobrēnos, plānā jādabū pionieros un tas plāns bija jāpilda. Jaunciema skolā 1. klasē skolotāja lūdza tikai piespraust oktobrēna nozīmīti, solot, ka pēc svinīgā gājiena to varēšu noņemt. Tagad, skolotāja būdama, viņu saprotu. Bet es atceros savu reakciju: kad nozīmīte man tika piesprausta, es ar abām rokām turējos stenderē un neļāvu nevienam ieiet zālē, tādējādi bremzējot visu gājienu. Es pati neatceros, bet skolotāja bija nākusi pie mammas uz mājām uz runājusi par maniem izteicieniem. Tādiem, kā Ļeņins ir muļķis un tamlīdzīgi (uz oktobrēna nozīmītes bija viņa bilde). Bet klusībā man patika tā oktobrēna zvaigznīte – tāda spoža! Tas pats bija ar uzņemšanu pionieros. No rītiem skolā pārbaudīja, vai kaklauts apsiets, citādi bija jāiet tam pakaļ. Mans brālis pat neaizgāja uz skolu uzņemšanas dienā, bet skolotāja kaklautu atnesa uz mājām. Savu pārliecību nekad no draugiem, klases biedriem neesmu slēpusi, bet nebiju ar to uzbāzīga. Nekad no skolotājiem un klases biedriem es neesmu jutusi nicinājumu. Lai gan zinu, ka Ventspilī maniem vienaudžiem ir ļoti grūti gājis. Es pateicu, ka komjauniešos nestāšos, un man neviens to arī nepiespieda darīt. Zināju, ka skolu pārstāvji baznīcās pieraksta bērnus, tomēr kopā ar saviem vienaudžiem no Mateja draudzes jutos lepna, ka varēju ieiet baznīcā. Toreiz mēs to uztvērām kā goda lietu.

¾ Tu pieminēji savu pārliecību. Kāds ir tavs ceļš uz to?

¾ Audzināta kristīgi es tiku jau no bērnības. Bet pusaudža gados, protams, sprēgāju un protestēju. Tas bija līdz brīdim, kamēr man Matejā uzradās tuvi draugi. Es paldies varu teikt Sarmītei Tālbergai, kura mani un manu brāli ieraudzīja. Viņa mani aicināja dziedāt. Esmu domājusi par to, cik svarīgas ir vecāku un vecvecāku aizlūgšanas. Man, tāpat kā daudziem, ir bijušas lietas, ko mamma uzzina tikai pēc ilgāka laika. Tomēr tagad apzinos, ka tieši aizlūgšanas bija tās, kas mani sargāja no lielām briesmām. Lai gan toreiz jaunieši bija citādi, un attiecības nebija tik brīvas kā tagad, es domāju, ka tāpat visādi varēja būt. Esmu runājusi ar citiem kristiešu bērniem, kuri arī ir mēģinājuši iet pasaules ceļus. Jo – ir jau interese. Lai gan esmu bijusi gan uz lauku ballēm, gan uz dzimšanas dienām, kur lieto alkoholu, tomēr to ļaužu barā esmu jutusies pilnīgi viena. Es atceros vasaras vakaru Rojā. Tur bija gan lauku muzikanti, dancošana, smiekli, gan forši puikas, draugi. Un – atkal tik izmisīga nepiederības sajūta, ka es vienkārši piecēlos, izgāju laukā, gāju uz jūras malu. Es gāju un runāju ar Dievu: pirmoreiz tik atklāti un patiesi. Man bija 15 gadu. Tad arī Dievs sāka vest pa Savu ceļu, kā Viņš bija nolēmis. Vienkārši dvēsele tiecās pēc tā, kas ir tava daļa.

Sešpadsmit gadu vecumā es vēl nebiju atpestīts cilvēks. Mani saistīja pasākumi, draugi, interesanta mūzika. Tas bija laiks, kad sāka spēlēt Tālivaldis Tālbergs. Bija jauniešu salidojumi, kur sabrauca jaunieši no visas valsts. Salidojumi notika maija un oktobra svētku brīvdienās. Notika milzīgas evaņģelizācijas sapulces ar lielu atgriešanos. Bija pagājis pēdējais dievkalpojums. Notika pēdējās vakariņas, pirms kurām bija vienkārša galda lūgšana, kurā izskanēja tādi vārdi: „Paldies Dievs, ka tu esi solījis, ka Tu būsi pie manis katru manu mūža dienu līdz pasaules galam.” Un tie vārdi, kuri pirms tam jau bija dzirdēti, pēkšņi šie vārdi pār mani nolija kā tāds zvaigžņu lietus. Tad es sapratu, ko tad vispār vairāk vēl var vēlēties!? Lai kā tā dzīve ietu, vai tu esi viens, vai tev ir ģimene! Tie bija MANI vārdi. Es nevaru pateikt kā tas notiek, bet dvēsele tiek nomazgāta, atpestīta. Braucot atpakaļ no Liepājas ar vilcienu, sēdēju tādā savā gaismas tinumā un redzēju priekšā ceļu. Es domāju par dzīvi pirms tam, bet tur it kā nekā nebija. Tas vārda tiešā nozīmē bija aizskalots. Es tagad saprotu patiesu šī vārda „atgriezties” nozīmi. Tas nozīmē apgriezties pilnīgi par 360 grādiem – iet un negrēkot vairs..., jo viss ir kļuvis jauns! Man šķiet dīvaini tas, ka daudzi līdzi velk iepriekšējo, sakot, ka tas nav nekas. Bet katra cilvēka ceļš ir citāds.

¾ Viss ir jauns... kas nāca pēc tam?

¾ Pirmā vasara bija briesmīga, jo pirms tam nekad manā mūžā nebija nākuši tik daudz kārdinājumu kā bija tad. Visādas situācijas un notikumi. Es atzīstos, ka darīju tādas lietas, kuras iepriekš nemaz nebiju darījusi. Es arī savam dēlam sacīju, ka tas sākums vienmēr ir grūts, jo sātans mēģinās izšaubīt visneiedomājamākos veidos. Mans garīgās izaugsmes laiks saistās ar dziedāšanu ansamblī „Maran ata.” Mūsu sastāvs kopā ne tikai dziedāja, bija kopīgas Bībeles studijas. Pirms katra mēģinājuma bija lūgšanas, sestdienu vakaros tās ilga vairākas stundas. Atceros, ka pirms katra dievkalpojuma, mūsu līderis Māris Ludviks mums teica: tev būs jāsaka liecība, vai ir jāvada lūgšana. Neviens neteica: „Es nevaru, es to nedarīšu.” Bija satraukums pirms katras lūgšanas vai liecības, bet tas lika gatavoties, mācīties, lūgties – augt garīgi. Maran atas laiks, kas ilga piecpadsmit gadu, bija manā dzīvē labākais laiks. Tas bija īpašs. Esmu Dievam pateicīga, ka to varēju izdzīvot. Nolēmu stāties J.Mediņa mūzikas skolā. Pirmajā gadā neizturēju konkursu. Otrajā gadā nokavēju eksāmenu par vienu dienu. Lai gan sākumā pārdzīvoju, vēlāk sapratu, ka Dievs šīs durvis aizvēris, jo bija iecerējis piepildīt citu manu sapni. Man svarīgi bija kalpot citiem praktiski. Pabeidzu medicīnas skolu, strādāju par bērnu māsu.Tad mācījos Liepājas Pedagoģiskajā Institūtā par logopēdu. Šīs zināšanas vēlāk noderēja laikā, kad Dievs piepildīja vēl vienu sapni. Kopā ar Lāsmu Baštiku uzsākām kalpošanu, kura tapa par darba vietu ilgus gadus – Kristigā Centra Matejs bēbīšu skoliņa.

¾ Kāds bija ceļš atpakaļ uz Ventspili?

¾ Par pārcelšanos uz Ventspili sapņojām sen. Vairāk vēlme bija atgriezties Pīkās. Tā ir vecā Dravnieku māja, kurai ir nedaudz vairāk kā simt gadu. Sākotnēji māja tika būvēta labi tālu no Ventas. Tomēr tagad māja atkal ir pilnīgi upes krastā, jo upe griežas kā grib. Tā bija māja no manas omītes puses. Viņa apprecējās ar manu opīti un kļuva par Dravnieci. Man patīk viņu mīlas stāsts. Opapiņš bija no pārupes, viņš bija septiņus gadus vecāks par omammu. Tai laikā mēdza būt tā, ka tika sarunāts, ka viņiem ir jāprecas, jo abi bija saimnieku bērni. Jānis satika Līzi, kad viņai bija 15 gadu. Viņi uzreiz iemīlēja viens otru, apprecējās un sāka dzīvot Pīkās. Viņiem bija ļoti jauka laulība, jauka kopdzīve, izaudzināti pieci bērni. Manā bērnībā omamma un es vasarās kādas dienas padzīvojām pie seniem draugiem Pīku kaimiņos, jo turp nedrīkstēja iet. Sēdējām abas Ventas malā, klausījos brīnumainus stāstus par omas dzīvi Pīkās un iemīlējos tai vietā un visu laiku vēlējos atgriesties tur – redzēju savos sapņos, kā viss izskatīsies... Pēc daudziem gadiem, kad beidzās padomju laiki, sapnis kļuva dzīvs. Izsūtītajiem bija iespēja atgūt savus īpašumus. Kopā ar ģimeni pēc ilga laika atkal aizbraucām uz mājām Ventas krastā. Kopā ar mammu Ventas krastā sēdējām un dziedājām. Man tik ļoti tur patika, sajutos šai vietā iederīga. Sāku sapņot sapni dzīvot vecvecāku mājās. Sākotnēji mājas mani vecāki izmantoja kā vasaras mājas. Izremontēja, iekopa apkārtni. Vairākas reizes ar vīru domājām pārcelties pavisam. Tomēr Dievam tas nebija īstais laiks. Vīrs no mums aizgāja. Vairākus gadus cerēju, ka viņš atgriezīsies. Tomēr sapratu, ka tas nenotiks. Kad oficiāli tika šķirta mūsu laulība, arī dzīvokli mums uzteica, Rīgā palikt iemeslu nebija daudz. Vienā vasarā ar dēlu un papu pārcēlāmies uz Ventspili. Sākotnēji īrēju dzīvokli Ventspilī. Pēc 3 gadiem nomira papiņš. Pateicoties draugiem, man izdevās pārdot daļu zemes. Tā iegādājos dzīvokli un sakārtoju visas finansiālās lietas. Es Dievam esmu pateicīga par draugiem, kuri vienmēr mani ir atbalstījuši visās dzīves situācijās. Es bieži smejoties saku, ka mani draugi ir vislabākā Latvijas daļa. Tagad ar dēlu dzīvojam Ventspilī, bet bieži braucam uz Pīkām. Man ir svarīgi būt tur, jo mana mīļākā vieta uz visas pasaules ir Ventas krasts pie mūsu mājām.

¾ Tu vairakkārt uzsvēri, ka Dievs piepilda tavus sapņus. Ne vienmēr uzreiz, bet Viņš to dara. Vai vari līdzdalīt sapni, kuru tu pašreiz izsapņo cerībā, ka Dievs to piepildīs?

¾ Jā, ir kāds sapnis, par kuru domāju jau vairākus gadus. Pēdējā gada laikā vairāk kārt esmu sajutusi pamudinājumu to īstenot. Kādu brīdi es biju bez darba, jo aizgāju no darba skolā. Šai laikā man bija iespēja mācīties projektu izstrādes kursos. Bija jāizveido kāds projekts, kuru reāli dzīvē varētu īstenot. Ideju līmenī projekta mērķis jau bija sen skaidrs, proti, izveidot vasaras nometņu vietu un organizēt nometnes bērniem ar īpašam vajadzībam. Domāju, ka svarīgi piesaistīt dažādus speciālistus un organizēt nometnes bērniem ne tikai vasaras mēnešos, bet arī rudenī un ziemā. Mana lielākā vēlme būtu, ka šajā kalpošanā iesaistītos tieši kristieši. Un daudzi jau ir izteikuši vēlmi piedalīties. Protams, liela nozīme būtu finansējumam. Zinu, ka ir cilvēki, pie kuriem es reāli varētu griezties ar lūgumu finansiāli atbalstīt manu ieceri. Tomēr ir apstākļi, kuri liek man apzināties, ka šis nav īstais laiks. Zinu, ka Dievs dos iespējas īstajā laikā.

¾ Latvijā pašlaik daudz cilvēku ir noguruši, izmisuši. Daudziem trūkst cerību un sapņu. Ir zudusi tautas vienotības sajūta, kuru izdzīvojām laikā, kad Latvija no jauna kļuva neatkarīga valsts. Ko tu vēlētu svētkos līdzcilvēkiem?

¾ Es pati esmu apsvērusi domu, pārcelties uz dzīvi ārpus Latvijas. Ir bijuši reāli darba piedāvājumi. Tomēr, nespēju savu dzīvi iedomāties bez iespējas būt savu vecvecāku mājās. Reiz tur notikuši dievkalpojumi, pulcējušies jaunieši. Redzu atkal – atjaunotas ēkas, darbīgus cilvēkus, bērnus, redzu, šīs mājas ir atvērtas ikvienam. Pagaidām ir sapņi... Visi ir nolikti Dieva rokās. Zinu – tur tie nepazudīs. Un reiz atdzīvosies.

Ar Dainu Cinkmani sarunājās Dace Bondare