Melānija Skumbiņa PDF Drukāt E-pasts


Turēsim Dievu pirmajā vietā !

Maija vidū mūsu draudzes māsa Melānija Skumbiņa svinēs savu 80- to dzimšanas dienu. Šo enerģisko un darbīgo māsu vienmēr var redzēt draudzes lūdzēju vidū, sapulcēs un semināros, gan Ventspilī, gan citur Latvijā. Tāpat katrs būs nogaršojis viņas ceptās plātsmaizes, sklandraušus un tortes. Uz sarunu jubilejas priekšvakarā Melāniju aicina Indra Ļaudobele. Pierakstīja un rediģēja Inese Krūza.

Vispirms iepazīsimies, pastāsti mazliet par sevi.

Esmu dzimusi Užavas pagasta „Bezmeru” mājās kristīgā ģimenē. Tēvs un māte bija Užavas baptistu draudzes locekļi. Katru svētdienu gājām visi uz baznīcu. Mēs ģimenē bijām četri bērni un visi gājām arī svētdienas skolā, tā kā es Dievu biju iepazinusi jau no bērnības. Pēc pamatskolas beigšanas es mācījos Kuldīgas daiļamatniecības vidusskolā. Tad nomira mans tēvs un pēc diviem gadiem arī māmiņa. Skolu biju spiesta pārtraukt. Sāku strādāt Užavā pārtikas kioskā kā pārdevēja, kur es arī iepazinos ar savu vīru, apprecējāmies. Viņš bija neticīgs un, kad es teicu, ka vēlos iet uz baznīcu, viņš man atbildēja, ka ies uz restorānu, ja es iešu uz baznīcu. Tā man baznīca bija jāaizmirst. Dievu gāju lūgt vannas istabā, kad viņš neredzēja. Mūsu ģimenē bija divi bērni. Dēls Haralds tagad dzīvo Norvēģijā, kur viņš atradis luterāņu draudzi, ko katru svētdienu apmeklē un piedalās arī svētvakarēdienā. Meita Ina dzīvo Talsos un tur arī apmeklē luterāņu draudzi.

Pastāsti par savu atgriešanās ceļu pie Dieva.

1992. gadā man nomira vīrs. Pēc vīra nāves sāku cītīgi iet uz baznīcu. Toreiz par mācītāju baptistu baznīcā strādāja Viesturs Kalniņš. Kādā svētdienā viņam sprediķis bija par Dieva mīlestību, cik ļoti Viņš mūs mīl. Tie vārdi mani ļoti uzrunāja un, kad dziedāja 37. dziesmu, es jutu tādu Dieva pieskārienu, ka asaras man sāka plūst aumaļām. Jutu – milzīgs prieks ieplūda manā sirdī, bet asaras no prieka nevarēju savaldīt visu ceļu uz mājām, man tās plūda un plūda. Cik es biju laimīga! Visu laiku slavēju Dievu un domāju, kaut Viņš varētu mani ņemt tagad mājās. Es visu vakaru raudāju un slavēju Dievu par prieku sirsniņā. Nākošajā svētdienā pieteicos uz kristībām un 6. decembrī mani nokristīja. Mācītājs ļoti labi izskaidroja, ka Dievs mums vienmēr un visur jātur pirmajā vietā un Bībeli jālasa katru dienu.

Bet, tā kā man bija arī ģimenes dārzs, kur darba vienmēr pa pilnam, pievērsos dārza darbiem un Dievu atstāju pēdējā vietā. Dievs tos, ko mīl arī pārmāca un pamāca. Kādu dienu, ejot pa līdzenu ceļu, es kritu un salauzu labo roku. Par to dikti pārdzīvoju un raudāju, lūdzu Dievam, kāpēc tā tam vajadzēja notikt? Vēru vaļa Bībeli un sāku lasīt. Man bija uzšķīrusies tieši tā vieta, kur rakstīts, ka Dievs jātur pirmajā vietā un Dieva vārds jālasa katru dienu. Tad man viss bija skaidrs, es tak Bībeli lasu tikai pa svētdienām un vēl ne katru svētdienu. Atvainojos Dievam un lūdzu piedošanu. Bet dzīve iet un visādi gadās. Pēc diviem gadiem pa TV rādīja seriālu, kurš katru dienu beidzās sešos vakarā. Par cik es eju arī māsu pulciņā, kurš sākās tieši sešos vakarā un nu bija seriāla pēdējā sērija, es to noskatījos līdz beigām un tad skriešus skrēju uz pulciņu. Un skrienot pakritu un salauzu kreiso roku. Dabūju otru pērienu no Dieva, ka neturu Viņu pirmā vietā, bet to štrunta seriālu. Tādēļ es televizoru vairs nemaz neslēdzu iekšā, bet cenšos cik varu turēt Dievu pirmajā vietā. Cenšos iet uz visiem dievkalpojumiem, nevienu neizlaist. Līdz ar to arī ticība aug. Eju arī uz mājas Bībeles studiju pulciņiem. Katru gadu, nevienu reizi neizlaižot, braucu uz māsu nometnēm vasarā un, cik Dievs dos, braukšu arī turpmāk. Ja kādam iet grūti, palīdzu cik varu ar pārtiku, naudu, neko nežēloju, līdz ar to man nāk atpakaļ tādas svētības, par ko katru dienu varu pateikties Dievam no jauna atkal un atkal.

Es eju uz mājām arī pie tādiem, kas nevar vairs uz baznīcu atnākt. Lasu viņiem Bībeles pantus, dziedam vairākas dziesmas kopīgi un pielūdzam Dievu. Viņas ir ļoti pateicīgas un saka, ka jūtas tā, it kā būtu baznīcā bijušas. Līdz ar to man arī sirdī prieks, ka esmu varējusi kādu iepriecināt. Kādas piecas liecības esmu aizsūtījusi arī uz Kristīgo radio. Tie, kas regulāri klausās jau būs dzirdējuši, kā Dievs mani izvilka no dubļiem, kad es grimu staignā zemē un kā man no smaga riteņa apakšas palīdzēja tikt ārā. Arī to, kā Dievs paklausīja manu sirds lūgšanu un izglāba manu neticīgo Mārtiņonkuli. Stundu pirms nāves viņš pieņēma Jēzu. Vēl gribu teikt, ka ja jūs no sirds ticēsiet un Dievu turēsiet pirmajā vietā, paļausities uz Viņa žēlastību, tad jums arī nebūs jāiet pie ārstiem un jādzer dārgas zāles. Es jau 20 gadus, kamēr esmu draudzē, neesmu bijusi pie ārstiem un arī zāles nedzeru. Man kā nekā šogad jau paliek 80 gadu. Es visu laiku paļaujos tikai uz Dieva žēlastību. Desmito tiesu arī es dodu ar uzviju. Katru mēnesi es piezvanu arī uz Kristīgo radio un ziedoju latu vai piecus, ka nu man kuru reizi iznāk. Piezvanu arī, ja kādam vajag operācijām ārzemēs. Kristīgais radio man ir kā dienišķā maize, klausos to caurām dienām. Arī uz dārzu braucot strādāt, ņemu radio līdzi un klausos. Līdz ar to es stiprinos ticībā. Es iesaku katram to darīt, nevis skatīties tos seriālus.

Pastāsti par to Mārtiņonkuli.

Viņš tepat kādu laiku dzīvoja pie manis otrā istabā. Viņš bija šausmīgi pret Dievu, teica man, ko es te lasu tās žīdu pasakas. Viņš esot Bībeli izlasījis no viena gala līdz otram un neko neesot tajā atradis. Es viņam stāstīju par Dievu, par cilvēka dvēseli un mūžīgo dzīvību, bet viņš jau pat negribēja klausīties. Tad viņš saslima un nonāca slimnīcā. Es viņu tur apciemoju, nesu avīzes lasīt un aiznesu viņam arī Bībeli. Vienu reizi viņš man iedeva kādu paciņu, avīzēs satītu, lai izmetu to laukā. Ejot prom, domāju jāpaskatās, ko viņš tur tādu cietu ielicis izmešanai. Un, tu vari iedomāties, tur tā mana Bībele un viņš grib, lai es to metu ārā. Es vēl vairāk par viņu sāku lūgt. Viņš palika arvien švakāks un švakāks, līdz ārsts teica, ka vēl tikai kādas trīs dienas palikušas viņam ko dzīvot. Es visas naktis lūdzos par viņu un tajā pēdējā rītā pazvanīju ārstam. Māsiņa man pastāstīja par manu Mārtiņonkuli, ka viņš vēl stundu pirms nāves izkāpis no gultas, nometies uz ceļiem pie gultas un lūdzis Dievu. Šitas švakais, vecais onkulītis, pat āŗsti brīnījās, kā viņš to vēl varēja izdarīt. Es tā slavēju Dievu, ka Viņš manas lūgšanas tā paklausījis un devis Mārtiņonkulim vēl spēku lūgt piedošanu. Dievs ir tik brīnišķīgs. Arī par savu māsiņu ļoti lūdzos, kad viņai kājā bija liels jēlums un to kāju pat gribēja ņemt nost. Bet paldies Dievam, kāja vēl šodien ir klāt.

Es tevi pazīstu kā lielu lūdzēju, kas daudz nerunā. Bet pastāsti, kā Dievs ir pagodinājies tavā dzīvē?

Nu par tiem pašiem dubļiem, kā Dievs man palīdzēja. Dārzā agrā pavasarī gribēju paglābt tulpes, kas bija izlīdušas no zemes un baidījos, ka tie sīpoli saulē sakaltīs. Zeme bija ļoti slapja, bet es tikai bāžu tās tulpes atpakaļ zemē, uz priekšu vēl un vēl, līdz iestrigu dubļos un netiku vairs ārā. Vēl pakritu zemē un iegrimu arī ar rokām, un nu pavisam vairs nevarēju ārā pati tikt. Cilvēka apkārt neviena, jo ļoti agrs pavasaris, vēl auksts. Domāju jau, ka turpat arī palikšu, atdzisīšu, nosalšu un beigas man būs. Ļoti sāku saukt uz Dievu un raudāju un lūdzos, lai palīdz man tikt ārā no tiem dubļiem. Un tad uzpūta tāda kā vēsmiņa un pēc brīža es jau stāvēju uz cietas zemes. Steidzos nomazgāties un ātri steidzos uz mājām, kur visiem pastāstīju, kā man bija gadījies. Tā man gāja. Otrs gadījums bija zem tā riteņa. Biju to smagi apkrāvusi un nosējusi ar dārzeņu kravu, bet, braucot ārā uz dārza ceļa, ritenis paslīdēja, apkrita un tieši man virsū tā, ka es ne pakustēt tam apakšā nevarēju. Kāja kaut kur iesprūdusi un es piecelties nevaru. Saucu pēc Dieva palīdzības un lūdzos par mani apžēloties, un jā, pēc brīža jau man kāja bija brīva un arī no riteņa apakšas tiku ārā. Tā Dievs man palīdzēja.

Tava mamma bija kristiete, bet tavs tēvs arī bija ticīgs?

Mans tēvs apprecēja manu māmiņu, kura bija kristiete no baptistu draudzes. Pats viņš bija luterānis, bet pīpoja un, kad bija izdevība, nelaida garām arī glāzīti. Ģimenē pirmie divi bērni bija dēli, es biju trešais bērniņš, meitiņa, ļoti gaidīta Tēs mani ļoti iemīlēja, vairāk par visiem citiem bērniem. Viņš mani visu laiku sauca mīļvārdiņā „zelta roze”. Es esot bijusi ļoti jauks bērniņš. Vienmēr smaidoša, mīlīga, dzelteniem, lokainiem matiņiem un sārtiem vaidziņiem. Divu gadu vecumā man pēkšņi pazudusi apetīte, rociņas un kājiņas palikušas ļenganas, pat galviņa nav turējusies, visu laiku tikai esot gulējusi. Tēvs mani aizvedis uz Ventspili pie ārstiem, bet neviens nav zinājis, kas tā par slimību un kā to ārstēt? Tēvs ar smagu sirdi un asarām acīs vedis mani mājās. Mājās ielicis mani gultiņā, pasaucis manu māmiņu un viņas māsu, arī kristieti, un visi trīs nometušies pie manas gultiņas ceļos un salauztām sirdīm, asarām plūstot, lūguši par manu veselību un dzīvību. Tēvs nav pratis lūgt, bet kā nu pratis tā lūdzis, lai Dievs dod viņa meitiņai veselību un atstāj dzīvu, jo ārsti atteikušies palīdzēt. Un apsolījies, ja Dievs paklausīs viņa lūgšanu, visu mūžu kalpot Viņam un pateikties. Kad visi beiguši lūgt un piecēlušies, tad ieraudzījuši, ka es sēžot gultiņā un smaidot. Tad tēvs otrreiz kritis uz ceļiem pie manas gultiņas, slavējis Dievu un asarām acīs lūdzis pēc grēku piedošanas, ko arī tanī naktī saņēmis. Un tiešam viņš visu atlikušo mūžu bija kvēls kristietis. Slavēts lai ir Dievs, ka Viņš klausa lūgšanas, ja tās no sirds ticībā lūdz. Slavēts Dievs par Viņa lielo žēlastību un mīlestību, un uzklausītām lūgšanām.

Tev pilna istaba ar lieliem piparkūku zaķiem, kam tie domāti?

Tos mēs no māsu pulciņa dosim tiem draudzes cilvēkiem Lieldienās, kas nevar vairs uz baznīcu atnākt. Taisīsim paciņas ar lieldienu olu un šokolādi un iesim ciemos. Tūdaļ vēl ķeršos klāt tos tālāk apstrādāt. Te jau vēl tikai puse, vēl jācep, laikam kāds simts kopā būs. Kādreiz daudz tiku aicināta kāzu galdus klāt, visādās viesībās par saimnieci esmu bijusi. Bērni auga, tie bija jāskolo, naudu vajadzēja, tad arī vīrs neko neiebilda, ka tik daudz strādāju.

Kāda vēl tev ir kalpošana?

Kā jau teicu, svētdienas pēcpusdienās apmeklēju mājās draudzes māsas, bet vakaros mēs kādas piecas sešas kopā sanākam un lasām, dziedam, lūdzam. Pēc tam tik priecīgi sirsniņās visām. Vienmēr cenšos būt lūgšanu reizēs baznīcā. Dikti sāp sirds, ka cilvēki tik maz lūdz Dievu. Man šķiet, ka tas nav labi. Citi ir teikuši, ka neprot lūgt, ka kautrējas. Bet es taču nenāku uz baznīcu priekš citiem, lai tie klausītos. Es nāku Dievu lūgt tā kā es māku un arī turpmāk to vēl vairāk gribu darīt. Dievs man neprasa, lai es nezin kā skaisti izteiktos. Ar laiku esmu iemācījusies diezgan raiti izteikt vārdus un es slavēju Dievu, ka Viņš mani māca lūgt arvien labāk un dod man vārdus mutē. Katru dienu arī no rīta, tikko noskan modinātājs ceļos augšā, nometos ceļos pie gultas un pateicos, ka esmu atmodusies jaunai dienai. Tad nomazgājos, saģērbjos un vēl lūdzu, nodziedu Dievam kādas trīs dziesmas, tad lasu Bībeli kādu stundu, vēl pielūdzu par dienas darbiem, lai Dievs vada un svētī un tikai tad eju brokastu ēst. Ieslēdzu kristīgo radio un to klausos visu dienu līdz vēlai naktij. Televizoru es iekšā vairs neslēdzu.

Tuvojas Lieldienas. Ko tev nozīmē klusais laiks pirms Lieldienām?

Es pārdomāju visu Lieldienu notikumu un gavēju visu ciešanu nedēļu. To es daru Dievam par godu, (domīgi) jā, to es daru Dievam par godu!

Ko tev nozīmē draudze?

Dieva vārdu un stiprinājumu, ko tikai draudzē iegūst jebkurā sapulcē. Vienmēr taču kaut ko jaunu dzird un aug ticībā. Un, ja ir ticība, tad arī var paļauties uz Dievu un lūgt Viņam palīdzību visās lietās. Līdz ar to Dievs man dod veselību un svētības. Es tikai brīnos, ka tik maz cilvēku nāk, tas man gan ļoti sāp.

Kā tu domā, vai draudzes jaunieši saņem no draudzes atbalstu?

Man liekas, ka ļoti švaki. Bet mēs māsu pulciņā mēģinām Lieldienās iesaistīt jauniešus, jo Ziemassvētkos jau arī bija ļoti liela atsaucība no jauniešiem, apmeklēt draudzes locekļus mājās un apsveikt svētkos. Viņiem tas ļoti bija paticis darīt. Derētu, ka pie viņiem biežāk arī ikdienā, pie tiem vientuļajiem kāds aizietu viņus stiprināt. Tur arī jaunieši varētu iesaistīties un iet palasīt Dieva vārdu, aizlūgt, padziedāt.

Šī ir laba ideja visiem draudzes locekļiem, kā svētdienu svētīt.

Jā, tas būtu ļoti brīnišķīgi, ja vairāk ietu pie tiem vientuļajiem mājās viņus arī stiprināt ticībā. Paskatīties, kur tuvumā ir kāds, kas uz draudzi vairs nevar atnākt un iet pie viņa svētdienu pēcpusdienās. Tas ir tāds iepriecinājums viņiem un pašam arī sirsniņā prieks.

Ko tu novēli draudzei?

Lai visi turētu Dievu pirmajā vietā. Lai netiesātu, bet vairāk palīdzētu viens otram. Es jums visiem iesaku, mīļās māsas un brālīši, turiet Dievu pirmajā vietā, palīdziet katram, kas prasa pēc palīdzības, netiesājiet nevienu, dariet Dieva prātu, aizlūdziet cits par citu, esiet mīlestības pilni, tad Dievs jūs visus svētīs. Turēsim Dievu pirmajā vietā, būsim dedzīgi kristieši, bet ne remdeni, būsim lūdzēju draudze un pateiksimies par visu, ko Viņš mums laba dara. Mīlēsim cits citu, palīdzēsim viens otram. Tā ir Dieva griba.

 

Pēdējās izmaiņas: Ceturtdiena, 24 maijs 2012 01:20
 

Nākošā tiešraide:

Svētdien plkst. 11:00

Tuvākie pasākumi

Sv Mai 31 @11:00 - 12:30
Dievkalpojums
Pir Jūn 01 @10:00 - 11:00
Rīta lūgšana
Pir Jūn 01 @18:30 -
Padomes sēde
Ot Jūn 02 @17:00 - 06:30
Sieviešu Bībeles studijas
Tr Jūn 03 @14:00 -
mācītāja P.Tervita pieņemšanas laiks
Cet Jūn 04 @20:00 -
Kora mēģinājums
Sv Jūn 07 @11:00 - 12:30
Dievkalpojums

Apmeklētāji

Šobrīd klātienē ir 21 viesi 

mūs atrast

Platā iela 13, Ventspils, Latvija, LV-3601

Kancelejas darba laiki

T. 10.00-18.00 P.9.00-17.00

Mācītāja pieņemšanas laiks

T. 14.00 - 18.00

Iespēja ziedot

Tev ir iespēja piedalīties draudzes darbā, ziedojot tam savus finansu līdzekļus.

lasi vairāk