Anna Pozdejeva

Man ir tik žēl to atlaist. Tas bija gads, ko nekad mūžā neaizmirsīšu. Nekad. Tas bija visu sapņu un cerību piepildījums, tas bija īstas draudzības un mīlestības pierādījums. Pagaišgad, Jaunais gads bija galīgi garām. Man šķita, ka tas būs vēl viens kārtējais garlaicīgais gads. Tagad atskatoties uz sevi, es saprotu cik depresīvi kādreiz domāju. Es vēl nezināju cik lielā mērā tas gads mainīs mani un sabiedrību kurā dzīvoju.

2. mācību pusgads atsākās ar lielu notikumu. Es pārgāju uz kora klasi mūzikas skolā. Pirms tam mācījos akustisko ģitāru, bet ko gan lai es nedarītu, man tā nekad nepadevās. Tad izlēmu, ka no manis neiznāks nekāds varens mūziķis un nolēmu pamest mūzikas skolu. Bet tad uzradās Inga Cīrule, kurai tagad man būtu jādāvina milzīgs puķu pušķis, jo patecoties viņai es pazīstu 1 baigi superīgu clivēku. Viņa teica, ka tas nav prāta darbs, un ja jau man patīk dziedāt un es eju Mazā Prinča Planētas studijā lai mani pārliek uz kora klasi. Nu labi, ko piedāvāja, tam piekritu. Nu es nevaru izdzīvot ne dienu bez savas kora klases. Tas ir viens no gada superīgajiem notikumiem.

Atgriežoties pie Ingas.. Tas cilvēks, ko viņa, pati nezinādama, pasniedza kā dāvanu, bija Rudīte. Toreiz, kad mana mamma gāja kārtot visādas administratīvās lietas, lai es tiktu kora kl., Inga jautāja manai mammai, kuru dziedāšanas skolotāju man labāk likt. Mana mamma nezināja un paļāvās uz Ingas intuīciju. Inga teica, ka viņai jau labāk patīk Rudīte. Mamma piekrita. Es biju tik dusmīga, kad uzzināju ka Rudīte būs mana dziedāšanas skolotāja, es gandrīz vai uzsprāgu no dusmām. Kādreiz Rudīte man šķita pati drausmīgākā skolotāja uz palanētas. Es viņu ciest nevareju. Anitra gan man likās baigi foršā jau no pirmās nodarbības MPP studijā, tāpēc lamāju mammu, ka neielika mani pie Anitras. Tādējādi Inga man ļāva iepazīt Rudīti labāk. Nopietni, es kādreiz viņu nīdēju no visas sirds..

Nākamais gada lielais notikums bija koncerts Mateja baznīcā “Maize no debesīm”. Tas bija viens no skaistākajiem koncertiem togad. Toreiz arī sapratu, cik forša tomēr ir Rudīte, cik tiešām viņa ir stilīga skolotāja. Viņa kļuva par manu autoritāti, par diriģenti, kurai vēlējos līdzināties.

Jau agrāk biju aizdomājusoes par Dieva klātību savā dzīvē, bet tad tam atmetu ar roku, jo “nebija laika”. Bet šī koncerta laikā es sapratu 2 lietas:

• Dievs ir ar mani.

Pēc koncerta mēs ar kamerkori spēlējām spēli. Mums no zefīra un spageti vajadzēja uzbūvēt pēc iespējas augstāku torni 15 min. laikā. Mūsu komanda veikli ķērās pie būvēšanas plānošanas. Mēs ilgi un dikti apspriedām, kā labāk būvēt. Kad šķita, ka mūsu plāns ir nevainojams sākām būvēt un… iznāca čušs. Visiem bija vismaz 30 cm garš tornis, bet mums knapi 10 cm, kas uzreiz pēc mērīšanas sagāzās. Tad es sapratu, ka tikai ar domāšanu par Dievu es savu “torni” neuzcelšu. Man bija jarīkojas.

Tad sekoja ceļojums uz Itāliju ar kora kl., lai piedalītos festivālā un konkursā “Venezia in Musica 2012”. Tas bija pats labākais ceļojums, kurā jebkad esmu bijusi. Toreiz es jutos tik ļoti vajadzīga. Es jutos kā īsta kora daļa. Toreiz mēs tikām pie 3. vietas savā kategorijā un zelta diploma. Tas bija liels panākums mums. Tas tiešām bija neiedomājami aizraujošs ceļojums ar daudz piedzīvojumiem, ko es nespētu iztāstīt, pat ja būtu pietiekoši laiks un vieta.

Pēdējā vakarā Bergamo pilsētā, viesnīcā es runāju ar Tīnu, Dārtu un Katrīnu par kristietību un konfesiju atšķirību. Toreiz Tīna man daudz ko pastāstīja par Ventspils baptistu draudzi. Uzzināju, ka Joanna un Paula arī ir kristietes. Rudīte jau kļuva man par paraugu daudzās lietās, un kad uzzināju, ka arī viņa ir no tās pašas draudzes, nolēmu, ka nu tiešām jāsaņemās un jaaziet uz baznīcu. Kad pirmo reiz aizgāju uz baznīcu brīvprātīgi, bija kora svētki. Sēdēju augšā, jo negribēju, lai mani kāds pamana. Sēdēju kopā ar Dārtu un Mariku, Dārtas un Tīnas mammu. Tad viņas abas pierunāja mani iet uz kempingu. Nezinu, kā es vispār kaut kam tādam piekritu.. Kad nonācām lejā, aizgāju pie Paulas un Joannas. Viņas bija priecīgas ieraugot mani. Es vēl ilgi negribēju iet uz to kempingu, bet mani mierināja tas, ka Tīna un Dārta arī būs. Tā vispār bija baigi intresanta diena… Nu labi, neielaidīsimies sīkomos, tas vairs nav svarīgi.

Fusion nometne ir kas tāds, ko neaizmirsīšu nekad.

Tovasar nemaz neplānoju braukt uz šo nometni. Zināju, ka tāda būs, bet negrasījos braukt. Mani pierunāja baraukt Joanna, burtiski nedēļu pirms nometnes. Šī nometne mainīja mani un manu dzīvi. Tā apgrieza to kājām gaisā. Es atceros katru mirkli no tā brīža, kad pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un Pestītāju. Tas bija 4. nometnes rīts, pie brokastu galda Laimnesis sāka runāt ar mani par nometni, un tā netīšām mēs nonācām pie tā, ko jūtu un domāju es. Laiemnesis jautāja, vai es ticu Jēzum, kā savam Glābējam. Es uzreiz teicu, ka jā. Viņš teica, ka tad nav jēgas vilkt garumā. Mēs pieaicinājām Ievu un palikām ilgāk pēc brokatīm. Toreiz es biju tik priecīga, ka pieņēmu Jēzu, kopš tā brīža es vienmēr sirdī jūtos laimīga. Vienmēr.

Šajā nometnē es arī ieguvu daudz jaunu draugu, daudz jaunu iespaidu un emociju. Es arī tiku pie nelielas prakses angļu valodā. Bet pats galvenais - tā bija muzikāla nometne. Man tik ļoti patika nodarbības, it īaši jau koris. Es biju pārsteigta, cik labi mēs nodziedājām un nospēlējām koncertā. Tas bija viens no pašiem spilgtākiem iespaidiem ne tikai 2012, bet arī visā manā dzīvē. Tad sekoja arī MPP studijas nometne “Skudru pūznis”.

Tā bija jauki un jau atkal muzikāli pavadīta nedēļa. Es biju ļoti apmierināta ar nometni, tiešām. Vienīgi man nepatikai ēdienreižu izkārtojums. Vakariņas bija pārāk atri pēc pusdienām. Tad vēl negribējās ēst, bet vēlāk vakarā gan vēders čurkstēja..

Vienu vakaru runāju ar Tīnu un viņa teica, ka Elzai būs kristības. Tā kā pazinu Elzu mūzikas skolā, nolēmu ka būtu jauki aiziet. Elzas kristības pabeidza to, kas Fusion nometnē bija iesākts. Es raudāju pus dievaklpojumu. Dievkalpojumam beidzoties es sapratu, ka arī es vēlost tapt kristīta. Es pateicu to Joannai un viņa bija ļoti priecīga izdirdot to no manis. Drīzumā arī sāku dziedāt draudzes korī un iet uz jauniešiem.

Tad jau sekoja manas kristības.

Es biju neizsakāmi priecīga, ka kopā ar mani tika kristītas arī Tīna, Dārta un Līna. Es vispār biju ļoti priecīga. Es smiadīju visu dievkalpojumu. Es nezinu, kā lai pastāstu kā juots. To nevar izteikt vārdiem, pat izdziedāt ne. Tas bija vienkārši nereāli. Man tas parasīja veselu nedēļu, lai aptvertu, ka tiešām tiku kristīta, ka tas nebija sapnis. Vienīgi žēl, ka Rudīte neibija.

Par Rudīti vispār ir atsevišķs stāsts… Kad uzzināju, ka vajadzēs krustmāsu vai krustbrāli man uzreiz ienāca prātā viņa. Es uztraucos veselas 3 dienas, man bija bail viņai jautāt. Man bija bail no viņas atteikuma. Es pat nevarēju pati to parasīt, es vienkārši nevarēju dabūt vārdus pāri lūpām. Elza pateica to manā vietā. Kad viņa pateica jā, es jutu tādu atvieglojumu. Es vienkārši biju laimīgākā meitene uz pasaules.

Man bija arī prieks piedalīties MPP studijas izrāde “Ziemassvētki uz vientuļas salas”. Man bija tas gods spēlēt vienu no galvenajām lomām. Tā bija vienkārši superīga izrāde, kas daudziem vēl ilgi paliks atmiņā. Es tiešām esmu pārsteigat par to, cik labi mums izdevās.

Nevar aizmirst arī ar mīnusiem, bet tomēr labāko kristību dāvanu. Tas bija mans, Joannas un Montas mini ceļojums uz Rīgu, Mateja draudzes Ziemassvētku dievkalpojumu “Apdāvināts” 20. decembrī. Mēs divas dienas pavadījām Rīgā, un tās tiešām bija labi pavadītas dienas. Kā arī mēs secinājām, ka slikti pazīstam pulksteni… :D

Šogad es arī pirmo reizi biju uz Ziemassvētku dievkalpojumiem. Pats galvenais - ne tikai biju, bet kalpoju dziedot korī. Tas bija labākais 24. decembris, kas man jebkad ir bijis. Es tiešām jutos tik apdāvināta. Es nebiju tik priecīga par Ziemassvētkiem jau kopš agras bērnības. Šie Ziemassvētki padarīja manu 2012 par vēl neaizmirstamāku gadu, nekā jebkad.

Šodien sagaidīju Jauno gadu kopā ar draudzes kori. Tā bija viens no jautrākām JG sagaidīšanas reizēm. Man ir prieks par visiem cilvēkiem, ko iepazinu šogad. It īpaši Joannu, Montu un Elzu. Viņas jau ir gandrīz kā mana ikdiena, kā rīta tēja, bez kuras rīts nebūtu rīts. Es tik ļoti negribēju atlaist 2012 gadu… Tikai viena doma mani mierināja - šim gadam noteikti jābūt vēl labākam. :)

Anna