Edgars Ezernieks, Drukāt

 

Mūsu dzīve - skrējiens.


Mēs draudzē esam dažādi un katrs ar saviem īpašiem talantiem un tikai iepazīstoties savā starpā mēs atklājam par otru daudz ko jaunu un interesantu. Tā ir svētība un bagātība, kuru var baudīt ikviens draudzes loceklis. Mēdz sacīt, ka baptisti ir dziedošā konfesija un bez šaubām tā ir taisnība. Mani pēdējo gadu novērojumi liecina, ka mums baptistiem patīk arī aktīvs dzīvesveids – sports, tūrisms, aktīva atpūta. Zinu, ka daudzi mūsu draudzes locekļi regulāri nodarbojas ar sportu – skriešanu, nūjošanu, braukšanu ar velosipēdiem, basketbolu un dažādiem citiem sporta veidiem.

Viens no mūsu draudzes aktīvākajiem skrējējiem ir brālis Edgars Ezernieks, kurš samērā īsā laikā ir sasniedzis atzīstamus rezultātus garajās distancēs. Šogad Edgars noskrēja savu pirmo maratonu (42,125 km) un vairākus pusmaratonus (21 km). Sarunājoties ar Edgaru, es sajutu viņa mērķtiecību, optimismu, vēlēšanos turpināt iesākto ceļu. Man bija liels prieks, ka Edgars nav aizmirsis par garīgām vērtībām, uzsverot savu vēlēšanos tuvoties Dievam, palikt Viņa tuvumā un kalpot Viņam.

Sākumā nedaudz pastāsti par sevi.

Edgars: mani sauc Edgars Ezernieks, drīz apritēs 56 gadi, strādāju SIA „Galantus” kā sētnieks ar papildus funkcijām dārzniecībā un teritoriju labiekārtošanā. Esmu ģimenes cilvēks, četru bērnu tēvs.

Lūdzu pastāsti par savu ceļu pie Dieva.

Edgars: sākums bija ļoti savdabīgs. Sākumā bija saruna ar kādu adventistu māsu. Ejot mājās no infekcijas slimnīcas es runāju par dabu, bet viņa liecināja par Dievu un tā bija sēkla, kura iesējās manī. Pirmā draudze, kuru apmeklēju biju luterāņu draudze Mežaparkā, kur kalpoja mācītājs Feldmanis, pēc tam bija draudze Liepājā, kur kalpoja mācītājs Rubenis. Šajā meklējumu laikā, būdams luterānis, es sāku lasīt baptistu autoru grāmatas. Bija sarakste arī ar katoļu ticības brāļiem un māsu no adventistu draudzes un sapratu, ka visiem ticība ir viena.

Kā Dievs veidoja tavu ceļu uz Ventspili?

Edgars: slimnīcā iepazinos ar savu esošo sievu Sanitu. Kopā ar Edīti Tankelsoni, kura vada radio raidījumu „Celies un staigā” apmeklējām slimnīcu. Vēlāk Sanitai uzdāvināju puķes – puķuzirnīšus, ar ko viņu pārsteidzu un iepriecināju un tā sākās mūsu draudzība. Vēlāk arī atbraucu Sanitai līdzi uz Ventspili.

Ko Tev nozīmē draudze?

Edgars: draudze nozīmē praktiski otrās mājas, cenšos nākt katru svētdienu un saprotu, ka tas man ir nepieciešams. Agrāk dziedāju korī, bet tagad to neizdodas savienot. Pašlaik draudzē kalpoju kā kārtībnieks.

Kā tu saproti kārtībnieka kalpošanu?

Edgars: vairāk veicu kolektes vākšanu, es to uztveru kā atbildīgu procesu, kuru veicu ar lielu atbildības sajūtu un pēc dievkalpojuma palīdzu saskaitīt naudu.

Vai esi saņēmis reālas atbildes uz lūgšanām?

Edgars: Jā. Esmu piedzīvojis Dieva dziedinošo pieskārienu, uzskatu tās kā reālas atbildes uz lūgšanām un neaizmirstu par tām pateikties.

Kur tu smelies spēku savā ikdienā?

Edgars: pirmkārt, tās ir lūgšanas visas dienas garumā. Lūgšanas man ir kā ikdiena – strādājot, skrienot vai darot kādus ikdienas darbus. Lūgšana man dod spēku.

Pastāsti, lūdzu, par saviem vaļaspriekiem?

Edgars: mācoties Kristīgajā akadēmijā es palīdzēju invalīdiem viņu darbībā, kalpoju savam tuvākajam. Kristīgajā akadēmijā pabeidzu trīs kursus, vakara nodaļā un iegūtas zināšanas bija liels ieguvums. Mani vienmēr ir interesējusi daba, apzaļumošana un sports. Sportā, lai sasniegtu labākus rezultātus, nepārtraukti kaut kas jādara.

Kā tu nonāci līdz skriešanai?

Edgars: jau no jaunības esmu bijis ar sportu. Vēlēšanās skriet man bija jau jaunībā, kad vēlējos skriet līdzi savai māsai, kura bija Latvijas jaunatnes izlases sportiste. Bērnībā dejoju arī tautiskās dejas, kuras man deva zināmu fizisku slodzi. Nekad pilnībā neesmu pārtraucis sportot. 2008.gadā atbraucot uz Ventspili es atsāku skriešanu, sākumā skrēju Reņķu dārzā, tad apkārt Bušnieku ezeram. 2011.gadā sāku skriet pusmaratonu. Tas ir izaicinājums un sapnis reizē, vēlējos īstenot savu sapni, lūdzot Dievu. Cenšos skriet trīs reizes nedēļā. Lai sasniegtu rezultātus ir jābūt zināmai sagatavotības pakāpei, bāzei. Lūdzu pirms skriešanas un reizēm arī sacensību laikā, skrienot. Atrast laiku Tam Kungam var vienmēr.

1.Kor. 9:24-27 „Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū godalgu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūtu atmetams”.

Mūsu kristīgā dzīve ir kā skrējiens, kā tu sajūti šo līdzību?

Edgars: katrā skrējienā ir jābūt sagatavotībai un disciplīnai. Pirms skrējiena ir jābūt iesildīšanās, pēc skrējiena - atsildīšanās. Jātrenējas ir regulāri, jāievēro pareizs ēšanas režīms, miegs. Līdzīgi ir arī garīgajā dzīvē, ir lietas, bez kurām nav iespējams sasniegt rezultātus.

Tavs novēlējums draudzei.

Edgars: lai es nebūtu vienīgais skrējējs šajā draudzē, lai arī citiem rastos interese par sportu. Ikdienas rūpes mūs nomāc, bet tām visām ir jātiek pāri, ar To Kungu.

Ar Edgaru Ezernieku sarunājās Oļegs Kligačs

 

 

Pēdējās izmaiņas: Pirmdiena, 21 janvāris 2013 00:44