Anna Šilova PDF Drukāt E-pasts

Dievs ir pacietīgs, dāvājot patiesu mīlestību un rūpes, arī tad, ja tuvākie mūs pieviļ. Ir piedots viss, uzsākts jauns ceļš, aiz sevis atstāts aizvainojums un dusmas. No dziļākās bedres un vientulības Dievs ir ļāvis izkļūt māsai Annai Šilovai.

Tu draudzē esi ienākusi divas reizes. Kāda bijā pirmā?

Mana mamma bija draudzē. Viņa mani ņēma līdzi uz baznīcu. Bija tādas reizes, lai es nāktu līdzi uz baznīcu, man par to pirka šokolādes. Sākumā mēs gājām uz Tabora draudzi, apmeklēju arī svētdienas skolu. Bet patiesi es atgriezos Ventspils baptistu draudzē, mācītāja Žaņa Ludvika laikā, kādā no svētdienas dievkalpojumiem, kad svētrunas laikā Dievs mani uzrunāja, un es atsaucos Dieva aicinājumam kļūt par Viņa bērnu. Pēc tam es aizgāju pie Tabora draudzes mācītāja un teicu, ka Dievs mani ir uzrunājis un es vēlos kristīties. Tai laikā man bija septiņpadsmit gadu. Kristības notika kādā agrā pavasara svētdienā, kopā ar mani kristījās arī Nellija Krastenberga. Kristību bilde man diemžēl nav saglabājusies, jo tai brīdī, kad manu mammu apcietināja, izmeklētājs mājās šo bildi atrada un paņēma līdzi pievienojot lietas materiāliem.

Kā tas notika, ka tavu mammu apcietināja?

Tas ir saistīts ar viņas toreizējo darbu. Viņa strādāja kā farmaceite aptiekā un viņa bija kādam sašautam cilvēkam pārdevusi zāles. Apcietināja gan šo cilvēku, gan manu mammu. Kad mammai prasīju, kas notika, viņa man neatbildēja. Līdz ar to arī skaidri nezinu, kā tur patiesībā bija. Zinu tikai to, ka manai mammai tiesa piesprieda desmit gadus par to, ka atbalstījusi šo cilvēku un pārdevusi zāles. Viņu gan atbrīvoja agrāk - pēc sešiem cietumā pavadītiem gadiem.

Pirms apcietinājuma tava mamma bija aktīva kristiete. Un kas bija tavs tēvs? Saprotu, ka arī viņš aktīvi darbojās draudzē?

Mans tēvs Georgs Švanenbergs bija mācītājs Staldzenes baptistu draudzē. Rīgā pabeidzis semināru. Starp citu, viņš bija arī kurpnieks. Tomēr tēvs 1943.gadā ģimeni atstāja, viņam bija cita sieviete. Un, protams, no draudzes viņam bija jāaiziet, viņš iesniedza atlūgumu, lai atbrīvo no mācītāja amata. Kādu laiku tēvs bija ārpus Latvijas, jo kaunējās par to, ko bija izdarījis. Atgriezies Latvijā viņš strādāja kurpnieku darbnīcā, kur bija arī vadītājs. Tomēr, kad sāka dzert, visu naudu nodzēra un apzaga savu darbnīcu. Pats pieteicās policijā un arī nokļuva cietumā. Sākumā, kad vecāki izšķīrās, mēs ar māsu dzīvojām pie tēva. Brālis palika kopā ar mammu. Tomēr nevarēju izturēt nemitīgo tēva dzeršanu un es atgriezos dzīvot pie mātes. Tai laikā mana mamma jau bija precējusies otru reizi, nācās pieņemt manu audžu tēvu. Tomēr es diezgan labi spēju iejusties jaunajā ģimenē. Pēc kāda gada tēvs lūdza, lai mamma pieņem arī manu jaunāko māsu Viju. Tā mēs visi trīs bērni sākām dzīvot kopā ar mammu un viņas vīru. Drīz pēc tam patēvs izšķīrās ar manu mammu. Vēl joprojām īsti nezinu vai tas bija mūsu dēļ, vai tam bija kāds cits iemesls. Pēc mātes apcietinājuma mēs trīs bērni palikām vieni paši. Atceros, ka pirmais, ko izdarīju pēc mātes apcietinājuma bija tas, ka nogriezu savus garos matus.

Kas notika pēc tam?

Mammu apcietināja 1949.gada 2.decembrī. Tiesa bija pēc viena gada. Pēc tiesas savā ģimenē mūs pieņēma Saša Ausvalds. Pie viņiem nodzīvoju diezgan ilgi. Darbu atrast nevarēju, jo man vēl nebija astoņpadsmit gadu. Tomēr man patika pasaulē, gribēju iet uz ballēm. Un tā es arī aizgāju no draudzes. Tā kā Ausvalda ģimene bija kristīga, mums radās nesaskaņas. Es pārvācos dzīvot citur. Strādāju pastā, tad maizes kombinātā. Nevarētu teikt, ka aizgāju ļoti tālu pasaulē. Drīz pēc tam sāku aktīvi nodarboties ar sportu. Braucu ar riteni, arī slidoju. Bieži piedalījos treniņu nometnēs. Spēlēju arī volejbolu. Tai laikā Tabora baznīcā jau bija ierīkota sporta zāle. 1956.gadā apprecējos. Un, 1957.gadā, kad dēlam bija divi mēneši, beidzu nodarboties ar riteņbraukšanu. Varētu teikt, ka piepildījumu savā dzīve meklēju sportā. Draudzē vairs negāju. Mamma no cietuma iznāca pāris mēnešus pēc manām kāzām.

Kāds bija tavs vīrs?

Jāsaka, ka apprecējos bez mīlestības, jo domāju, ka labāks manā dzīvē nebūs. Viņš bija labsirdīgs. Tikai vēlāk sapratu, ka ar to vien nepietiek. Domāju, ka patiesībā nebūtu apprecējusies, ja mana mamma nebūtu cietumā. Pēc astoņiem laulībā nodzīvotiem gadiem mēs arī izšķīrāmies. Viņu arī apcietināja, par zagšanu. Patiesībā es arī biju tā, kas ziņoja par viņu. Viņš daudz dzēra, mājās visu laiku tika rīkotas iedzeršanas. Nāca draugi, trokšņoja. Man un dēlam vairs nebija mierīgas dzīves. Es viņu brīdināju, bet nekas nemainījās. Es biju izmisumā, nezināju, ko darīt. Vienā brīdī man vadzis trūka, un, aizgāju uz miliciju, lai izstāstītu par sava vīra zagšanu. Darīju to, jo neredzēju citu izeju, kā tas varētu beigties. Beigu beigās viss beidzās ar to, ka mans vīrs nokļuva uz diviem gadiem cietumā. Es paliku viena ar dēlu. Bija labi, tai laikā es strādāju celtniecībā. Piedalījos tagadējās piektās vidusskolas celtniecībā. Kad man tā dzīve izira, domāju, ka būtu labi vēlreiz apprecēties, tomēr baidījos no tā, ka nākamais vīrs varētu manu dēlu nepieņemt. Sāku iedzert, uzpīpēt. Patika jautri pavadīt laiku, uzspēlēt akordeonu. Bet nākamajā rītā visa jautrība beidzās, palika tikai sliktā dūša.

Ejot cauri dzīvei par Dievu kādreiz domāji?

Man jau liekas, ka Dievs mani ir uzrunājis visu laiku. Nemiers mani urdīja. Bieži iedomājos, ka vajadzētu aiziet uz baznīcu. Bet bija liels kauns. Domāju, kā uz mani skatīsies, ko padomās.

Tam netiki pāri?

Nekādi. Atceros, ka mamma nāca pie manis. Aicināja no jauna atgriezties pie Dieva. Bet manī bija dusmas un aizvainojums, teicu: „Ko tu no manis gribi? Jūs abi ar tēti paši no tā Dieva aizgājāt un sabojājāt visu dzīvi sev un man! Kad man vajadzēja, nebija ne tēva, ne mātes! Ko jūs ar saviem bērniem esat izdarījuši!”

Vai nebija tā, ka novēršoties no Dieva, tu protestēji pret vecāku dēļ izpostīto dzīvi?

Jā, tieši tā tas arī bija. Nespēju ticēt tādam Dievam, ka Viņš pieļauj tādu dzīvi. Uz tēvu arī ļoti dusmojos. Redzēju, kāda bija viņa dzīve, mūžīgā uzdzīve. Draugu pilna māja. Viens spēlē uz akordeonu, cits uz klavierēm. Sākumā bērna naivumā ar māsu domājām, ka mums būs tik smukas mammas, mēs pie tēta draudzenēm ierāpāmies klēpī un priecājāmies, ka mūs apmīļo. Tikai nesapratām, ka tā nav īstā mīlestība. Mēs kā bērni meklējām mīlestību. No rīta atmostoties visas mammas pazudušas. Tēvs guļ gultā un vaid, jo ir slikta dūša.

Tēvam to nevarēji piedot?

Bija ļoti nepatīkami. Viņš jau pats dzīvē ļoti mocījās. Bija brīdis, kad viņš Tabora baznīcā vadīja kori. Bet darbdienās viņš dzēra. Vēl tagad izjūtu to, kā viņš mocījās ar tādu dzīvi. Viņš saprata, ka baznīcā viņš dzied un diriģē dziesmas par Dievu un ticību, bet viņa ikdiena ļoti no tā atšķīrās. Un tomēr viņš nespēja pārtraukt dzert. Ar to viņš mums bērniem darīja ļoti pāri. Viņam rakstāmgaldā, pie kura agrāk bija gatavojis sprediķus, vienā no atvilktnēm glabājās pistole. Kādā reizē, kad viņš nespēja izturēt, paņēma pistoli un mūsu, bērnu priekšā šāva galda kājās, kliedzot, ka mēs neviens viņu nemīlam. Bijām pārbijušies, apķērāmies viņam ap kaklu un teicām, ka mīlam viņu. Vai tas nav briesmīgi?

Un kā ir tagad?

Tagad es visu esmu piedevusi. Gan viņam, gan mammai. Visiem esmu piedevusi. Tomēr pati neesmu mācējusi parādīt mīlestību pret savu dēlu. Arī pret vīru biju ļoti vēsa. Meklēju mīlestību, bet tā arī nevarēju viņu atrast. Un par to man sirds sāp. Labi, ka man tagad ir Dievs, ar kuru varu izrunāt visu. Bet tēvam esmu piedevusi visu. Man tikai žēl, ka neaizbraucu uz viņa bērēm. Un reiz man viņš bija atrakstījis vēstuli, bet es uz to neatbildēju. Par to man ir žēl. Bet tai laikā manī vēl bija dusmas.

Savu dēlu esi zaudējusi.

Jā, viņš slimoja. Deviņdesmito gadu beigās darbā viņš saslima ar tuberkulozi. Atklāja šo slimību pēdējā stadijā. Sākās ilgs ārstēšanās laiks, tomēr tas neko nedeva. Un tā apglabāju arī savu dēlu.

Un kāda bija tava dzīve pēc tam?

Pēc dēla nāves arvien biežāk pie manis sāka nākt draudzenes, līdzi paņemdamas vīna pudeles. Zinot to, ka esmu palikusi viena, nāca tikai mani žēlot ar savām vīna pudelēm. Tad sāku just, ka mani sāk izmantot, aizņemties naudu. Un tad es sapratu, ka vienīgais kas mani var glābt, ir Dievs. Sāku iet uz baznīcu. Pirmo reizi drosmei biju iedzērusi, un tāda aizgāju uz baznīcu. Tagad domāju, kā to varēju vispār iedomāties izdarīt. Toreiz man nebija pietiekami saprāta, lai to nedarītu. Atceros, biju nosēdusies pirmspēdējā solā, bet spēju noklausīties tikai pusi sprediķa, jo bija kauns, ka varēju iedzērusi aiziet uz baznīcu. Atnākot mājās, izmisums bija vēl lielāks, jo man bija ļoti kauns, ka cilvēki mani baznīcā redzēja dzērušu. Un tomēr es saņēmu dūšu un gāju atkal. Tai laikā draudzes bibliotēka bija baznīcas lielās zāles aizmugurē. Piegāju tur un pirmais cilvēks, ar kuru runāju, bija Ilona. Viņa man iedeva palasīt kādu kristīgu grāmatu un uzaicināja uz lūgšanu pulciņu, kas toreiz bija pie Marijas.

Vai tu vari apstiprināt, ka cilvēkiem draudzē ir vieglāk ieiet caur mazajām lūgšanu grupiņām?

Man liekas, ka jā. Es jau nezinu, kādas ir citas draudzes. Cik atceros no Tabora draudzes, lielākās problēmas man sagādāja atklāti lūgt Dievu. Vēl tagad man reizēm ir grūti, bet nu jau varu teikt, ka esmu kļuvusi daudz drošāka.

Un tad pienāca diena, kad no jauna tevi uzņēma draudzē.

Jā, nu jau seši gadi pagājuši, kopš atkal esmu draudzē.

Un kā tava dzīve mainījusies pēdējos gados?

Viss! Par visiem simt procentiem. Manā dzīvē nav ne cigarešu, ne alkohola. Nekas no iepriekšējās dzīves. Man pat vairs nav neviena drauga nav no tiem laikiem.

Tevī klausoties, es saprotu, ka tu uz baznīcu aizgāji laikā, kad biji dzīves viszemākajā punktā. Un pēkšņi viss mainījās.

Jā, noteikti. Un man tas tiešām notika vienā mirklī. Ir cilvēki, kuri stāsta, ka viņi ir klieguši uz Dievu, lūguši. Man viss mainījās vienā dienā, atnācu mājās no baznīcas un teicu sātanam: „Zin’, ko sātan! Tu mani vairs nekārdināsi. Un es vairs nesmēķēšu un nedzeršu!” Virtuvē uz loga man vēl bija palikušas dažas cigaretes, tās es iemetu plītī un sadedzināju. Tas notika viegli un labi. Un es pateicos Dievam. Un man nemaz vairs negribējās ne smēķēt, ne dzert. Citam, esmu dzirdējusi, atmest smēķēšanu ir ļoti grūti. Es esmu Dievam pateicīga, ka man tas notika strauji un viegli.

Kā tev šķiet, kāpēc ir tā, ka vienam atteikties no veciem paradumiem ir vieglāk kā otram?

Es domāju, ka manā gadījumā tas bija kā pats par sevi saprotams, Domāju, ka tā tam ir jābūt – vienkārši un pašsaprotami. Es no sirds gribēju izmainīt visu dzīvi pašā saknē. Esmu kaut kur lasījusi, ja es daru to, kas no manis atkarīgs, Dievs dara savu. Var jau lūgt simtiem reižu, bet ir jārīkojas un jāsatver Dieva roka. Mana dzīve vienkārši mainījās vienā dienā.

Un kā veidojās attiecības ar draugiem?

Nekā, viņas vienkārši vairs nenāca. Uz ielas satiekot parunājam. Stāstu, ka manu laiku tagad aizpilda Dievs, draudze. Draudzē ir māsu pulciņš, ir lūgšanu stundas. Ir cilvēki, kuriem to stāstu, aicinu līdzi. Tomēr ne vienmēr cilvēki atsaucas šim aicinājumam. Ir arī tādi, ar kuriem labāk par to nerunāju, jo zinu, ka viņi smiesies un spļaus sejā. Bet galvenais, esmu apmierināta ar dzīvi, kuru dzīvoju tagad.

Tagad tev ir citi draugi.

Jā, no draudzes.

Tev ir draugi baznīcā. Vai draudzē tu šobrīd jūties droši?

Vairāk, ka nē, jo man šķiet, ka daudzi esam tādi kā atsvešināti. Ne ar visiem varu izveidot labas, sirsnīgas attiecības. Tas laikam ir tādēļ, ka draudze ir diezgan liela. Bet es iesāku iet uz mazo lūgšanu grupiņu pie Irīdas. Tur es jūtu Svētā Gara tuvumu. Es mājās pārnāku ļoti laimīga un priecīga. Tur es varu stāstīt par sevi, nebaidoties no tā, ka tikšu nesaprasta. Parasti man ir bail pateikt kaut ko nepareizi, tāpēc klusēju. Tur ir mājīgi, visi varam apspriesties pie tējas tases.

Kā tu raksturotu savu ikdienu šodien?

Es jūtos ļoti labi. Reizēm jau kāds brīdis ir, kad uznāk skumjas. Reizēm ir ar kādiem cilvēkiem nesaskaņas. Man tas sāp, un es par to lūdzu Dievu, lai tas mainās. Manā dzīvē ir arī problēmas, ar ko jācīnās. Reizēm manī ienāk sliktas domas, man pašai par to kauns. Runāju ar Dievu par to, ka patiesībā, tās domas, kas manī ienāk ir tikai domas. To nekad dzīvē es nevarētu izdarīt. Bet es nespēju saprast, kāpēc manī tādas domas iezogas? Un Dievs atbild: „Tas ir tādēļ, ka sātans kārdina.” Reiz kādā rīta lūgšanā Dievam pateicos par to, ka man ir viss, kas nepieciešams, bet tai pat laikā lūdzu, lai Dievs man parāda, kā dzīvot tā, lai manī nebūtu šīs domas un sajūtas. Dievs atbild: „Ej, un negrēko!”

Vecā dzīve atstāta pagātnē. Tomēr tas nepasargā no gružiem nākotnē. Ir kārdinājumi, un tās ir cīņas, kuras mums ir jāizcīna.

Jā, tā ir. Rītus arvien es sāku ar vārdiem: „Jēzus ir brīnišķīgs, Dievs ir brīnišķīgs, Svētais Gars ir brīnišķīgs. Aleluja!” Katru rītu lasu Bībeli. Sākumā es nevarēju labi saprast to, kas ir rakstīts Bībelē. Es biju neatlaidīga, ja kaut ko nesapratu lasīju vēl un vēl, līdz sāku saprast tur rakstīto. Bet tagad es ar katru reizi saprotu labāk. Reizēm palasu kādu lūgšanu grāmatu. Bet man šķiet, ka ar tām uzrakstītām lūgšanām ir tā, ka izlasot lūgšanas nav tas pats, kā lūgt Dievu no sirds. Tomēr esmu no Dieva sapratusi, ka lasot šīs lūgšanas, pašai jālūdz līdzi. Noslēdzot es pati lūdzu Dievu. Katru rītu veltu gandrīz stundu lasīšanai un lūgšanai. Tikai tad es varu iesākt dienu. Ja man ir kaut kur jāsteidzas, tad vismaz pielūdzu Dievu pirms visa, kas man jādara. Tagad ar pilnu pārliecību varu teikt, ka vairs no Dieva neatlaidīšos. Lai kā man dzīvē būtu, es turēšos pie Viņa. Tagad mana dzīves lielākā vērtība ir Dievs, mans laiks kopā ar Dievu lūgšanās, Bībeles lasīšanā.

Esmu dzirdējusi, ka daudzi cilvēki nespēj ikdienā atrast laiku Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Tā nav kļuvusi par viņu ikdienas prioritāti.

Vajag, vajag, vajag! Noteikti vajag. Citādi diena ir sabojāta. Vismaz manā dzīvē tā noteikti ir. Reiz ar mani arī tā gadījās, ka no rīta nepielūdzu Dievu. Un visa diena bija neveiksmīga. Man neveicās ik uz soļa. Un tad es sapratu, ka iztrūka galvenās dienas sastāvdaļas, pateicības Dievam.

Klausoties tavā stāstā, es sāku apzināties, cik svarīgi mums vecākiem ir ne tikai lūgt par saviem bērniem, bet arī ikdienā rūpēties par drošību un labsajūtu. Bērniem ir jājūt mīlestība, un jāiemācās to parādīt citiem. Mūsu draudzē Alda Anškena ir aizsākusi studiju ciklu „vecāku lūgšanas”, kuru galvenais mērķis ir lūgt par bērniem, neatkarīgi no tā, kādā dzīves posmā viņi atrodas. Man šķiet, ka šīs lūgšanas sasaucas ar tavu dzīves piemēru.

Jā, manā dzīvē tas tā bija. Mans tēvs pameta ģimeni, arī māte kādu laiku dzīvoja grēkā. Tomēr viņa atkal atgriezās pie Dieva, un lūdza par mums. Mātes lūgšanas par mani tika uzklausītas, un es esmu Dieva bērns. Kaut gan dzīvē bija brīži, kad nespēju atgriezties pie Dieva. Dievs ir bijis pacietīgs un gaidījis daudzus gadus, līdz es atsaucos viņa mudinājumam ienākt baznīcā. Es ikvienam, kurš līdz šim vēl nav izšķīries ienākt draudzē, novēlu saņemt visu savu drosmi, lai pārkāptu baznīcas slieksnim.

 

Annu Šilovu uzklausīja Dace Bondare

Pēdējās izmaiņas: Svētdiena, 12 februāris 2012 22:33
 

Nākošā tiešraide:

Svētdien plkst. 11:00

Tuvākie pasākumi

Tr Jūn 03 @14:00 -
mācītāja P.Tervita pieņemšanas laiks
Cet Jūn 04 @20:00 -
Kora mēģinājums
Sv Jūn 07 @11:00 - 12:30
Dievkalpojums
Pir Jūn 08 @10:00 - 11:00
Rīta lūgšana
Ot Jūn 09 @17:00 - 06:30
Sieviešu Bībeles studijas
Tr Jūn 10 @14:00 -
mācītāja P.Tervita pieņemšanas laiks
Cet Jūn 11 @20:00 -
Kora mēģinājums
Sv Jūn 14 @11:00 - 12:30
Dievkalpojums

Apmeklētāji

Šobrīd klātienē ir 10 viesi 

mūs atrast

Platā iela 13, Ventspils, Latvija, LV-3601

Kancelejas darba laiki

T. 10.00-18.00 P.9.00-17.00

Mācītāja pieņemšanas laiks

T. 14.00 - 18.00

Iespēja ziedot

Tev ir iespēja piedalīties draudzes darbā, ziedojot tam savus finansu līdzekļus.

lasi vairāk