Ilmārs Lakstigala PDF Drukāt E-pasts
Autors Administrator   

 

Brāli Ilmāru Lakstīgalu mēs pazīstam kā draudzes ilggadīgu un uzticīgu darbinieku, kalpotāju. Redkolēģija ir ļoti pateicīga Tam Kungam par brīnišķīgo 1.marta otrdienas pēcpusdienu, kad ciemojāmies pie Ilmāra mājās. Tas bija ļoti svētīgs un stiprinošs sadraudzības brīdis. Un šeit nāk prātā apustuļa Pāvila vārdi: „ Jo es ilgojos jūs redzēt, lai varētu nest kādu garīgu velti jums par stiprinājumu. Proti, ka es līdz ar jums gūtu iepriecu kopīgajā ticībā, es jūsējā, jūs manējā” (Rom.1:11-12).

Sākumā tu varētu pastāstīt par ceļu pie Dieva, vai esi nācis no kristiešu ģimenes?

Esmu dzimis 1935. gadā. Uzaugu ģimenē, kurā abi vecāki bija ticīgi. Tēvs bija mūsu draudzes (Ventspils baptistu draudzes) kora vadonis. Man ir arī māsa Lija Ašnevica, kura arī ir ticīga.

Cik gadu vecumā tu pieņēmi ūdens kristību, un cik daudzus jūs toreiz kristīja?

Mani kristīja mācītājs Ludvigs Žanis. Tas bija 1954. gada 1. augustā, kristīja mūs toreiz vairākus.

Man nav bijusi iespēja būt pazīstamam ar mācītāju Žani Ludvigu, tomēr esmu dzirdējis daudz labas atsauksmes par viņa kalpošanu, īpaši no gados vecākiem brāļiem un māsām. Bet vai tu vari atcerēties visus mācītājus, kuri kalpojuši mūsu draudzē?

Atceros, ka pirms mācītāja Žaņa Ludviga, četrdesmitajos gados, bija mācītājs Bermaks. Draudzes mājas dzīvoklī dzīvoja un arī kalpoja mācītājs Šverns, vēlāk gan viņš ir devies uz ārzemēm un tur dzīvo, par viņu esmu lasījis izdevumā „Kristīgā balss”. Manā atmiņā ir arī tādi mācītāji kā Alfreds Pētersons. Atceros arī mācītāju Iļģi. Mūsu draudzē ir kalpojis mācītājs Baumanis, vēlāk kalpoja mācītājs Viesturs Kalniņš, tad mācītājs Arnis Ašmis. Pirms tagadējā draudzes mācītāja Pētera Tervita kalpošanas, mūsu draudzē kalpoja arī mācītājs Jānis Lūsis.

Tā ir brīnišķīga Dieva žēlastība un pieredze kalpot kopā ar tik daudz mācītājiem dažādos laikos. Es esmu gados jauns kristietis un baznīcā eju laikā, kad kristieši netiek vajāti. Kā bija tā saucamajos padomju laikos būt kristietim?

Tai laikā cilvēki baidījās iet uz baznīcu, īpaši skolotājiem tas bija pārbaudījums. Tomēr draudzē un visā Latvijā bijām kristieši, kuri nebaidījās būt kopā. Atceros, ka maijā un oktobrī, kad Padomju Savienībā svinēja savus svētkus, draudzēs organizējām salidojumus, braucām uz dažādām Latvijas draudzēm.

Vai no tā laika valdības puses izjuti vajāšanas vērstas tieši uz tevi?

Nē, personīgi uz sevi vērstu vajāšanu neizjutu. Tomēr vairāki mūsu draudzes locekļi tika izsaukti uz pārrunām čekā, kur tika pratināti.

Kā tev šķiet, vai tai laikā cilvēki vairāk apmeklēja draudzi?

Ir bijis laiks, kad svētdienās draudzē tika noturēti divi dievkalpojumi. Un jāsaka, ka ne tikai lielajā zālē, bet augšā galerijās bija diezgan daudz cilvēku. Apmeklētāju bija vairāk nekā šodien. Agrāk mūsu draudze locekļu skaita ziņā bija lielāka kā šobrīd, pēckara laikā draudzē bija ap 700 draudzes locekļu.

Vai tev kā ticīgu vecāku bērnam nekad nav gribējies aiziet pasaulē?

Nē, nekad, nekad. Jau no mazām dienām gāju līdzi mammai uz baznīcu, tēvs bija kora vadonis. Mēs ar māsu dziedājām korī. Agrāk koris bija lielāks kā šodien.

Parunāsim par tavu pašreizējo kalpošanu. Cik es tevi atceros, ilgus gadus tu esi pirmais, kurš svētdienās ierodies baznīcā, atslēdz dievnamu, palīdzi kārtībniekiem. Kā tu nonāci pie šīs kalpošanas?

Agrāk bija vairāki brāļi, kuri dievnamu atslēdza pirms dievkalpojumiem un pavadot pēdējos dievnama apmeklētājus, aizslēdza durvis. Laika gaitā dažādu iemeslu dēļ šiem atslēdzējiem bija aizvien grūtāk veikt šo pienākumu, aizvien biežāk es piekritu palikt pēdējais, lai aizslēgtu durvis pēc pēdējā dievkalpojuma apmeklētāja. Un beigu beigās paliku vienīgais, kurš ir dievnama slēdzējs. Šo kalpošanu veicu jau daudz gadu.

Vai nav grūti pildīt šo pienākumu?

Nemaz, es to daru ar lielāko prieku. Tagad pēc dievkalpojumiem svētdienas skolas korītim ir mēģinājumi, es sagaidu, kad bērni beidz dziedāt un tikai tad aizslēdzu dievnama durvis. Tikai tad es esmu gatavs doties mājās.

Runājot par svētdienas skolu, tavā bērnībā svētdienas skola notika baznīcā?

Tai laikā svētdienas skola varēja notikt tikai pagrīdē. Mūsu draudzē svētdienas skolu vadīja Ciedriņa Arāja kora mēģinājuma laikā. Emmiņa Mārtiņjāne arī darbojās kā svētdienas skolotāja.

Pats esi apmeklējis svētdienas skolu?

Jā, mūsu ciemā tai laikā bija divas svētdienas skolas. Viena bija tā saucamajā Mētras mājā, Stirnu ielā. Otra Zāžciemā, Medus ielā 6, Mihailova mājā. Es vēl nebiju skolā gājis, kad biju svētdienas skolnieks. Atceros, ka Mētras mājā bija tāds interesants ziedojumu trauks – koka kaste, uz kuras piestiprināts eņģelis. Kad ziedojums tika iemests kastītē, tad eņģelis sakustējās tā, ka izskatījās, ka viņš pateicas. Vēl joprojām no bērnības tas ir saglabājies atmiņā daudziem no tā laika svētdienas skolēniem.

Vai papildus, jau pieminētajām kalpošanām, tu piedalījies arī citās kalpošanās?

Laikā, kad draudzē vēl tika noturēti divi dievkalpojumi vienā dienā, tad rīta dievkalpojumos magnetafona lentē es ierakstīju mācītāja Žaņa Ludviga sprediķus. Otrā dievkalpojuma laikā es gāju pie veciem cilvēkiem uz mājām un atskaņoju sprediķus, lai arī viņiem būtu iespēja dzirdēt Dieva Vārdu.

Vai kādi ieraksti ir saglabājušies arī līdz mūsu dienām?

Daži ieraksti ir saglabājušies.

Un kāda ir tava laicīgās dzīves profesija?

Pirmajos gados biju pastnieks. Iznēsāju pastu divos rajonos: Pārventā un Krievlaukos.

Esmu dzirdējis, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir fotografēšana.

Jā, tāpat kā manam tēvam. Es bieži kopā ar jauniešiem devos ekskursijās un daudz fotografēju. Esmu fotografējis arī dažādos draudzes pasākumos. Atceros, kā pa naktīm gatavoju fotogrāfijas. Pārfotografēju dažādas grāmatas, arī kora grāmatas. Tai laikā nebija tādas tehnikas kā tagad. Pārrakstīt bija ilgstoši, tāpēc veidojām grāmatas uz pārfotografēšanas principa. Mēs to darījām kopā ar Arāju Zigurdu. Mūsu fotografētās vīru kora klades vēl joprojām ir saglabājušās.

Redzot tavu dzīves pieredzi, vēlos jautāt, kā tev šķiet, kad visvairāk būtu nepieciešams paļauties uz Dievu?

Noteikti vislabāk savu paļaušanos uz Dievu likt jau no agras jaunības. To mēs nezinām, cik ilgi dzīvosim. Man bija kāds klases biedrs, kurš stāstīja, ka Žanis Ludvigs reiz viņu ir aicinājis uz baznīcu un nodot sirdi Dievam. Mans klases biedrs domāja, ka pie Dieva nāks vecumā. Diemžēl mans klases biedrs jau sen ir miris, un pie Dieva nav nācis. Mēs nekad nezinām, kad Dievs mūs sauks pie sevis.

 

Pēdējās izmaiņas: Sestdiena, 22 oktobris 2011 02:36
 

Nākošā tiešraide:

svētdien, plkst. 11:00

Tuvākie pasākumi

Cet Mar 28 @19:00 -
Zaļās ceturtdienas dievkalpojums
Pie Mar 29 @11:00 -
Lielās piektdienas dievkalpojums
Sv Mar 31 @07:00 -
Lieldienu rīta dievkalpojums
Sv Mar 31 @11:00 -
Dievkalpojums
Pir Apr 01 @12:00 -
Meklē Lieldienas VBD
Pie Apr 05 @19:00 -
Pateicību un lūgšanu vakars
Sv Apr 07 @11:00 -
Dievkalpojums

Apmeklētāji

Šobrīd klātienē ir 162 viesi 

mūs atrast

Platā iela 13, Ventspils, Latvija, LV-3601

Kancelejas darba laiki

T. 10.00-18.00 P.9.00-17.00

Iespēja ziedot

Tev ir iespēja piedalīties draudzes darbā, ziedojot tam savus finansu līdzekļus.

lasi vairāk